— Izpildot kādu manu lūgumu, ko esmu atnācis jums izteikt, jo mans apciemojums ir partejisks: nāku jautāt jums, vai pagodināsit mani ar to, ka šodien pusdienosit kopā ar mani.
— Ar jums! Patiesi, jūs esat pārāk laipns pret mani. Sabiedrība, un galvenais — jūsējā! Nevaru izteikt, cik jūtīgs esmu pret tik lielu laipnību. Būtu jums mūžam pateicīgs, ja mani gaidītu kaut kas cits mūžīgs, nevis nāve.
— Nāve… Lai nu paliek, Šanlē kungs, jūs esat drūms. Vai tad kāds domā par tādām lietām, kamēr dzīvo? Tāpēc nedomājiet vairs un pieņemiet manu priekšlikumu.
— Es vairs nedomāju, es pieņemu.
— Tad ir labi! Es ņemu līdzi jūsu godavārdu, — sacīja cietuma priekšnieks un atkal paklanījās Gastonam. Un viņš izgāja, ar savu apciemojumu atstādams cietumnieku iegrimušu jaunās pārdomās.
Tiešām, šī laipnība sākumā chevalier apbūra. Bet vēlāk viņam tā likās ne tik īsta, jo vairāk kameras tumsa apņēma viņu kā ēna, ko sarunas biedra klātbūtnē vispirms izklīdināja, bet kas no jauna piepildīja viņa mītni.
Vai Šīs laipnības nolūks nebija iedvest viņam uzticību un dot iespēju nodot sevi un savus biedrus? Viņš atcerējās senos drausmīgos nostāstus par Bastīliju, cietumniekiem izliktās lamatas un šo slaveno kameru, par kuru tik daudz runāja, sevišķi, toreiz, kad sāka jau pamazām runāt par visu. Neviens cilvēks to nekad nebija redzējis, vienīgi tie, kas tur mira.
Gastons jutās viens un pamests. Viņam bija tāda sajūta, ka par m> ziegumu, ko viņš gribēja izdarīt, tas pelnījis nāvi un ka tagad viņam izšķērdīgi piedāvā laipnību. Vai šī laipnība nebija pārāk glaimojoša un dīvaina, lai aiz tās neslēptos intrigas? Beidzot, Bastīlija darīja savu parasto darbu: cietums ietekmēja cietumnieku, kas bija kļuvis salts, aizdomīgs un nemīlīgs.
„Mani uzskata par provinces sazvērnieku," viņš domāja, „un cer, ka, būdams uzmanīgs nopratināšanā, es būšu neuzmanīgs savā rīcībā. Viņi nezina, kas ir mani līdzdalībnieki, nevar to zināt, viņi cer, ka, dodot man iespēju sazināties ar tiem, rakstīt viņiem, vai aiz nolaidības minot viņu vārdus, no manis kaut ko varēs izvilināt. Aiz visa tā slēpjas Dibuā un Aržansons."
Tad Gastona drūmās pārdomas vairs nekavējās pie šā jautājuma; viņš domāja par saviem draugiem, kuri gaidīja, lai viņš rīkotos, un kuri, nesaņemdami 110 viņa vēstis, nezinās, kas ar viņu ir noticis. Vēl ļaunāk: varbūt saņēmuši nepareizas vēstis, viņi sāks rīkoties un pazudinās sevi.
Bet tas vēl nebija viss. Pēc draugiem, pareizāk sakot — pirms draugiem, viņš domāja par savu mīļāko, par nabaga Helēnu, kura bija vietuļa, tāpat kā viņš, un kuru viņš pat nebija varējis iepazīstināt ar hercogu Oliveresu, viņas vienīgo aizstāvi nākotnē, kurš varbūt pats tagad bija apcietināts vai aizbēdzis. Kas nu notiks ar Helēnu, kurai nebija ne palīga, ne atbalsta un kuru vajāja šis nepazīstamais vīrs, kas bija meklējis viņu pat vistālākajā Bretaņas stūrītī? Šī doma tā tirdīja Gastonu, ka izmisuma lēkmē viņš būtu meties savā gultā, jau sadumpojies pret cietumu, un nolādēdams durvis un treliņus, kas to aizturēja, un ar dūrēm dauzīdams akmeņus.
Tajā brīdī pie durvīm atskanēja liels troksnis. Gastons strauji piecēlās, skrēja pretim un ieraudzīja ienākam Aržansonu un kādu sekretāru. Aiz šiem diviem soļoja iespaidīga kareivju grupa. Gastons saprata: viņu nopratinās.
Aržansons ar savu lielo melno parūku, lielajām tumšajām acīm un vēl lielākām melnajām uzacīm atstāja uz Gastonu stipri viduvēja cilvēka iespaidu. Iesaistīdamies sazvērestībā, viņš bija upurējis savu laimi; ienākdams Bastīlijā, viņš bija upurējis dzīvību. Kad cilvēks ir šādā stāvoklī, viņu grūti iebiedēt.
Aržansons jautāja viņam par tūkstoš dažādām lietām, bet Gastons atteicās atbildēt, sūdzējās, atzina sevi par nepatiesi apcietinātu un prasīja pierādījumus, lai redzētu, vai tādi ir. Aržansons sadusmojās, bet Gastons kā skolnieks smējās viņam acīs.
Tad Aržansons runāja par Bretaņas sazvērestību, vienīgo apvainojumu, ko viņš būtu varējis vērst pret viņu. Gastons izlikās pārsteigts, uzklausīja nosauktos līdzdalībnieku vārdus, bet neizrādīja ne apstiprinājumu, ne noliegumu. Kad maģistrāts bija beidzis, viņš ļoti pieklājīgi pateicās, ka tas informējis viņu par notikumiem, kuri tam bijuši pilnīgi nezināmi. Aržansons otrreiz sāka zaudēt pacietību un ieklepojās, ko viņš parasti darīja, kad viņu pārņēma dusmas. Pēc tam, tāpat kā pēc pirmās lēkmes, viņš pārgāja no pratināšanas uz apsūdzību.
— Jūs gribējāt nogalināt reģentu! — viņš pēkšņi sacīja.
— Kā jūs to zināt? — dzestri noprasīja Gastons.
— Tas nav svarīgi! Es to zinu!
— Tad es atbildēšu jums tāpat kā Agamemnons Ahilam: kāpēc jautājat, ja zināt?
— Cienītais, monsieur, es nejokoju, — aizrādīja Aržansons.
— Es ne tik, — atbildēja Gastons. — Es citēju Rasinu, tas ir viss.
— Piesargieties, cienītais monsieur, ar šādu aizstāvības sistēmu jums var ļauni klāties.
— Vai domājat, ka man klāsies labāk, ja apstiprināšu to, ko jūs man jautājat?
— Veltīgi noliegt faktus, kas man ir zināmi.
— Nu tad atļaujiet man atkārtot rupjā prozā to, ko es jums nupat teicu skaistā pantā: „Kādēļ tad izjautāt mani par tādiem nodomiem, ko jūs, kā liekas, zināt labāk nekā es?"
— Gribu zināt atsevišķus sīkumus.
— Jautājiet savai policijai, kas strādā tik labi, ka prot lasīt slēptākos nodomus.
— Hm, hm! — zobgalīgi un salti norūca Aržansons. Par spīti Gastona drosmei, tas atstāja uz viņu zināmu iespaidu. — Ko jūs tagad teiktu, ja es apjautātos par jūsu draugu Lažonkjēru?
Gastons negribot nobāla.