— Es teiktu: ceru, ka jūs par viņu neesat tikpat nepareizās domās kā par mani.
— Ahā, — noteica Aržansonss, kas pamanīja Gastona baiļu izpausmi. — Man šķiet; šis vārds jūs satrauc. Vai jūs labi pazīstat Lažonkjēra kungu?
— Es viņu pazīstu kā draugu, kuru mani draugi man ieteica un kuram vajadzēja parādīt man Parīzi.
— Jā, Parīzi un tās apkārtni. Palērojālu, Bakā un Mieta ielu. Vai viņam nebija uzdots vispirms parādīt jums šīs vietas?
„Viņi zina visu," nodomāja Gastons.
— Nu, cienītais kungs, — turpināja Aržansons savā zobgalīgajā tonī, — vai nezināt vēl kādu Rasina pantiņu, ar kuru varētu atbildēt uz šo jautājumu?
— Varbīīt es to atrastu, ja zinātu, ko jūs gribat teikt. Protams, es gribēju redzēt Palērojālu, jo tā ir interesanta vieta, un par to esmu daudz dzirdējis runājam. Bakā ielu es pazīstu joti maz. Atliek Mieta iela, ko es pavisam nepazīstu, jo tur nekad neesmu bijis.
— Es nesaku, ka jūs tur esat bijis. Es saku, ka šim kapteinim La- žonkjēram vajadzēja jūs turp aizvest. Vai uzdrošināsities to noliegt?
— Cienītais kungs, es ne noliegšu, ne apstiprināšu, es jūs vienkārši noraidīšu pie viņa, un viņš jums atbildēs, ja vispār atzīs par vajadzīgu to darīt.
— Tas viss ir veltīgi. Viņam jau jautāts, un viņš ir atbildējis.
Gastons juta, ka viņa sirds notrīc. Acīmredzot viņš bija nodots, bet
viņa gods neļāva tam runāt, tāpēc viņš klusēja. Aržansons brīdi gaidīja Gastona atbildi. Tad, redzēdams, ka viņš nerunā, jautāja:
— Vai gribat, lai jūs konfrontē ar kapteini Lažonkjēru?
— Esmu jūsu rokās, varat darīt ar mani ko gribat!
Bet pie sevis jauneklis nosolījās: ja viņu konfrontētu ar kapteini, iznīcināt to ar savas nicināšanas smagmi.
— Labi, — noteica Aržansons, — es to gribu, jo, kā jūs pats atzināt, es esmu noteicējs un varu likt jums uzklausīt parastos un ārkārtējos jautājumus. Vai zināt, ko tas nozīmē, Šanlē kungs? — noprasīja Aržansons, uzsvērdams katru balsienu. — Vai zināt, kas tas ir — parastie un ārkārtējie jautājumi?
Auksti sviedri pārklāja Gastona deniņus. Viņš nebaidījās mirt, bet spīdzināšana bija kaut kas cits nekā nāve. Reti kāds izkļuva no bendes rokām nesalauzts un nesakropļots, un pat vismaigākā no šīm paredzamām iespējām divdesmit piecu gadu vecam jauneklim likās drausmīga. Aržansons it kā cauri kristālam redzēja, kas norisinājās Gastona sirdī.
— Hallo! — uzsauca pratinātājs.
Ienāca divi sargi.
— Te ir kāds kungs, kuram, kā liekas, nav iebildumu pret kārtējiem un ārkārtējiem jautājumiem, — sacīja Aržansons. — Aizvediet viņu uz attiecīgo istabu.
— Drūmais brīdis ir klāt, — nomurmināja Gastons. — Šo brīdi es gaidīju, nu tas ir pienācis. Ak, Dievs, dod man drosmi!
Dievs, bez šaubām, uzklausīja viņu, jo pamājis galvu par zīmi, ka ir gatavs, Gastons stingriem soļiem devās uz durvīm un sekoja sargiem, kas soļoja viņam pa priekšu. Aiz viņa nāca Aržansons.
Viņi nokāpa pa akmens kāpnēm un pagāja garām pirmajam ,Stūra torņa korpusam. No turienes Gastonam lika šķērsot divus pagalmus.
Tai brīdī, kad viņš iegāja otrajā pagalmā, daži cietumnieki, ieraudzīdami caur saviem režģiem skaistu, labi noaugušu un eleganti ģērbtu muižnieku, uzkliedza viņam:
— Hallo, monsieur, vai jūs atsvabina, ko?
Un sievietes balss piebilda:
— Monsieur, kad būsit ārā un jums jautās par mums, atbildiet, ka mēs nekā neesam teikuši.
Kāda jauna vīrieša balss nopūtās:
— Jūs gan esat laimīgs, monsieur, jūs atkal redzēsiet tos, kurus mīlat.
— Jūs maldāties, — atbildēja chevalier, — mani pratinās.
Drausmīgs klusums iestājās pēc šiem vārdiem, un bēdīgais gājiens
turpināja savu ceļu. Tad nolaidās paceļamais tilts. Viņu iesēdināja karietē ar režģotām un noslēdzamām durvīm un stiprā apsardzībā noveda uz Arsenālu, ko no Bastīlijas šķīra vienīgi šaura eja.
Aržasons bija jau priekšā un gaidīja savu cietumnieku moku kambarī.
Gastons ieraudzīja zemu kameru ar apdrupušām akmens sienām un no mitruma nosvīdušām loga rūtīm. Pie sienām karājās važas, apkakles, virvju pinumi un citi dīvaina izskata instrumenti. Dibenā atradās ēzes, kaktos — Svētā Andrē krusti.
— Redziet, kas te ir, — sacīja Aržansons, rādīdams chevalier divus gredzenus, kas bija piestiprināti pie akmens plāksnēm sešu pēdu atstatumā viens no otra un atdalīti ar koka solu trīs pēdu augstumā. — Pie šiem gredzeniem piesien pacienta kājas un galvu. Tad viņam pabīda zem gūžām šo ķebli, tā ka viņa vēders paceļas divas pēdas augstāk nekā mute. Pēc tam viņam lej iekšā ūdeni no podiem, kuru tilpums ir divas pintas. Kārtējam jautājumam paredzēti astoņi podi, ārkārtējam — desmit. Līdz ko pacients atsakās norīt ūdeni, viņam aizspiež degunu, tā ka viņš nevar paelpot. Tad viņš atver muti un rij ūdeni.
— Šis jautājums, — turpināja Aržansons kā daždien pļāpa, kas lepojās ar katru sava stāsta sīkumu, — šis jautājums ir stipri nepatīkams, un tomēr es negribētu teikt, ka ķīļu jautājums būtu labāks. Mirst no abiem, bet ķīļi stipri sabojā un sakropļo pacientu. Taisnība — ūdens sabojā veselību turpmākā dzīvē, kad cilvēks ir atbrīvots, bet tas notiek diezgan reti, jo vienmēr izsaka kārtējos jautājumus, kad cilvēks vainīgs, bet gandrīz vai vienmēr ārkārtējos jautājumus, pat tad, kad viņš nav vainīgs.
Gastons bāls un nekustīgs, vēroja un klausījās.
— Vai jums labāk patiktu ķīļi, chevalier? — jautāja Aržansons. — Hallo — ķīļus! Parādiet kungam ķīļus!
Un viens bende atnesa piecus vai sešus ķīļus, kas vēl bija notriepti ar asinīm un galos atdauzīti no neskaitāmiem āmura sitieniem.
— Redziet, — turpināja Aržansons, — šis spīdzināšanas veids ir tāds: pacienta ceļus un potītes saspiež starp divām ozolkoka plāksnēm, un cik stipri vien var. Tad viens no vīriem, kurus jūs te redzat, ieliek vienu ķīli — redziet, šo te — starp ceļiem un dzen iekšā. Pēc tam otru — lielāku. Kārtējam jautājumam ir astoņi ķīļi, ārkārtējam — desmit.