To teikdams, viņš paspēra ar kāju divus milzīgus ķīļus.
— Es jums saku jau iepriekš, chevalier, šie ķīļi lauž kaulus kā stiklu un samaļ miesu nepanesamās sāpēs.
— Pietiek, cienītais monsieur, pietiek! — iesaucās Gastons. — Ja vien jūsu nolūks nav palielināt mokas ar šo moku aprakstu! Bet ja jūs paskaidrojat man to tikai aiz laipnības un lai atvieglotu manu izvēli, tad lūdzu: tā kā jūs tos pazīstat labāk nekā es, izvēlaties to spīdzināšanas veidu, kas liks man ātrāk nomirt, un es jums būšu ļoti pateicīgs.
Aržansons uzmeta chevalier skatienu, kurā tas nevarēja noslēpt zināmu apbrīnu, ko viesa viņā jaunekļa izturība un gribasspēks. Viņš iesaucās:
— Nu, velns lai parauj, runājiet, un jums nebūs šādā veidā jāatbild!
— Es nekā neteikšu, jo man nav nekas sakāms.
— Netēlojiet spartieti, ticiet man! Te daudz kliedz, bet starp kliedzieniem, kad spīdzina, vienmēr mazliet runā.
— Pamēģiniet, — noteica Gastons.
Chevalier stingrība un noteiktība, par spīti dabas cīņai, kas izpaudās viņa bālumā un vieglās, nervozās trīsās, apliecināja Aržansonam, cik liela ir viņa cietumnieka drosme. Viņš bija pieradis pie šādām lietām, viņa acs reti kļūdījās: viņš redzēja, ka no Gastona nekā neizvilks, un tomēr neatlaidās.
— Nu, vēl ir laiks, nespiediet mūs kaut ko pasākt pret jums, — viņš sacīja.
— Cienītais monsieur, — atbildēja Gastons, — es jums zvēru Dieva priekšā, kas mani dzird: ja jūs mani pakļausit šiem jautājumiem, es nerunāšu, bet aizturēšu elpu un pats sevi noslāpēšu, ja vien tas būs iespējams. Spriediet pats, vai es piekāpšos draudos, ja esmu nolēmis nepiekāpties sāpēs.
Aržansons pamāja mocītājiem, kas pienāca pie Gastona. Bet šo vīru tuvums nevis salauza, bet likās pavairoja viņa spēkus. Ar mierīgu smaidu viņš palīdzēja tiem noģērbt savus svārkus un atpogāt krekla piedurknes.
— Tātad ūdeni? — jautāja bende.
— Vispirms ūdeni, — atbildēja Aržansons.
Gredzenos ievēra virves, piebīdīja ķebli, piepildīja podus — Gastons pat acis nepamirkšķināja.
Aržansons pārdomāja. Pēc desmit minūtēm, kas jauneklim likās garas kā mūžība, Aržnsons īgni norūca:
— Laidiet Šanlē kungu vaļā un vediet viņu atpakaļ uz Bastīliju.
XXVII
Kā dzīvoja Bastīlijā, nāvi gaidot
Gastona bija gatavs pateikties policijas leitnantam, bet atturējās. Ja viņš būtu pateicies, liktos, ka viņam bail. Tāpēc viņš paņēma savus svārkus un cepuri, sakārtoja krekla piedurknes un pa to pašu ceļu atgriezās Bastīlijā.
„Viņi negribēja spīdzināt jaunu muižnieku", nodomāja Gastons. „Viņi apmierināsies ar to, ka piespriedīs man nāvessodu."
Bet nāves draudi bija vienā ziņā patīkamāki: nāve tagad likās vienkārša un liega, jo viņš bija atbrīvots no iepriekšējām mokām, ko policijas leitnants bija pūlējies tik sīki aprakstīt. Vēl vairāk, iegājis savā kamerā, viņš nopriecājās par visu to, kas pirms stundas viņam likās drausmīgs. Kamera bija jauka — patīkami skatīties. Visbēdīgākie uzraksti uz sienām, salīdzinājumā ar „jautājumu kambara" reālajiem draudiem, bija humoristiski pantiņi. Un pat cietumsargi, salīdzinājumā ar bendēm, Gastonam likās eleganti džentlmeņi.
Viņš nebija vēl pavadījis stundu pārdomās par šiem objektiem, kad pie viņa ieradās Bastīlijas majors uzrauga pavadībā.
— Es saprotu, — noteica Gastons. — Cietuma priekšnieka ielūgums, bez šaubām, ir parole, ko šādos gadījumos pasaka, lai cietumnieks ne- nobītos no spīdzināšanas. Es iziešu cauri dažām aizmirsto kamerām, pa- kritīšu tur un nomiršu. Lai notiek Dieva griba!
Tad Gastons stalti piecēlās, skumji pasmaidīja, atsveicinājās no kameras, kuru viņš atstāja, sekoja majoram un, nonācis pie beidzamajiem režģiem, pabrīnījās, ka vēl nav nogāzies kaut kur lejā. Iedams viņš vairāk nekā desmit reižu čukstēja Helēnas vārdu, lai mirtu, to izrunādams. Bet nekāda kļūme nesekoja šim dzejiskajam un noslēpumainajam piesauku- mam, un cietumnieks, mierīgi pārgājis pāri paceļamajam tiltam, iesoļoja priekšniecības pagalmā, pēc tam paša priekšnieka dzīvokļa korpusā. Lonē kungs nāca viņam pretim.
— Vai dodat man savu godavārdu, chevalier, — viņš sacīja Gastonam, — ka nedomāsit par bēgšanu no šejienes visā tajā laikā, kad atrādīsities pie manis?
Tad smaidīdams piebilda:
— Protams, kad jūs aizvedīs atpakaļ savā kamerā, šis solījums vairs nebūs jāpilda, jo tad mans pienākums ir rūpēties, lai es arī turpmāk varētu atrasties jūsu sabiedrībā.
— Dodu jums savu godavārdu, — sacīja Gastons, — bet tādā veidā, kā jūs to prasāt.
— Labi, nāciet iekšā, Šanlē kungs, jūs gaida.
Un cietuma priekšnieks ieveda Gastonu ļoti labi mēbelētā salonā, kaut gan tas bija iekārtots Ludviķa XIV stilā, kas sāka jau novecot. Gastonu galīgi samulsināja plašā un smaržainā sabiedrība, ko viņš te ieraudzīja.
— Man ir gods iepazīstināt jūs, kungi, ar chevalier Gastonu de Šanlē, — sacīja cietuma priekšnieks.
Pēc tam viņš nosauca pēc kārtas visas personas, kas te atradās:
— Hercogs Rišeljē.
— Chevalier Dimenīls.
— Melezjē kungs.
— Ā, — noteica Gastons, sasveicinādamies un smaidīdams. — Visi Selamāra sazvērnieki.
— Izņemot Mēna kungu un kundzi, un princi Selamāru, — piebilda abats Brigo, savukārt sasveicinādamies.
— Cienītais kungs, — aizrādīja Gastons viegla pārmetuma tonī, — jūs aizmirstat brašo chevalier d'Armantālu un gudro Lonē jaunkundzi.