— D'Armantāls pēc ievainojuma vēl gul uz gultas, — paskaidroja Brigo.
— Bet Lonē jaunkundze, — iesaucās chevalier Dimenīls un priekā nosarka, ieraudzīdams nākam savu mīļāko, — lūk — te viņa ir! Mums būs gods vakariņot kopā ar viņu.
— Lūdzu, iepazīstiniet mani ar viņu, — sacīja Gastons. — Cietumnieki savā starpā negražojas. Es tātad paļaujos uz jūsu laipnību.
Un chevalier Dimenīls, paņemdams Gastonu pie rokas, iepazīstināja to ar Lonē jaunkundzi. Pa tam, lai kā Gastons valdīja sevi, viņa kustīgajā sejā tomēr izpaudās zināms izbrīns.
— Ak, chevalier, te nu es jūs notveru, — sacīja priekšnieks. — Jūs domājat tāpat, kā trīs ceturtdaļas parīziešu, ka es ēzdams ēdu savus cietumniekus, vai ne?
— Nē, Lonē kungs, — smaidīdams atbildēja Gastons, — bet atzīstos: es brīdi domāju, ka šīs vakariņas ir atliktas uz citu dienu.
— Kā tā?
— Vai tāds ir jūsu paradums: lai vairotu savu cietumnieku apetīti, likt viņiem pirms maltītes pastaigāties kā man…
— Ak, pareizi! — iesaucā Lonē jaunkundze, — vai tas nebijāt jūs, kuru veda spīdzināt?
— Es pats, jaunkundz, — atbildēja Gastons. — Un ticiet man: vienīgi tik nopietns aizkavējums varēja atturēt mani no šīs jaukās sabiedrības.
— Chevalier, — sacīja cietuma priekšnieks, — par šādām lietām nevajag dusmoties uz mani: tās nav manā kompetencē. Paldies Dievam, esmu karavīrs, bet ne tiesnesis. Nesajauksim ieročus ar togu, kā Cicerons saka. Mans pienākums ir apsargāt jūs, neļaut jums aizbēgt un vērst jūsu dzīvi Bastīlijā pēc iespējas tīkamāku, lai jūs atspirgtu un ierastos te no jauna — izklaidēt mani ar savu klātbūtni. Aržansona kunga pienākums ir spīdzināt, nocirst galvas, pakārt, stiept uz rata, nocirst kājas un rokas, ja tas iespējams. Paliksim katrs savā specialitātē. Lonē jaunkundze, lūk, mums paziņo, ka galds ir klāts, — sacīja cietuma priekšnieks, redzēdams, ka atdarās divviru durvis. — Vai sniegsit man roku? Atvainojiet, Dime- nīla kungs, esmu pārliecināts, ka jūs mani uzskatāt par tirānu, bet es esmu namatēvs un izmantoju savas privilēģijas. Pie galda, kungi, pie galda!
— Ak, tāds cietums ir drausmīga lieta, — sacīja hercogs Rišeljē, uzrotīdams savas piedurknes. Viņš bija novietojies starp Lonē jaunkundzi un grāfu Lavālu. — Verdzība, dzelži, atslēgas un smagas važas!
— Vai varu pasniegt jums šo vēžu zupu? — jautāja cietuma priekšnieks.
— Jā, cienītais monsieur, labprāt, — noteica hercogs. — Jūsu pavārs to gatavo brīnišķīgi, un es tiešām dusmojos, ka mans pavārs nepiedalījās sazvērestībā kopā ar mani. Dzīvojot Bastīlijā, viņš būtu varējis mācīties no jūsu pavāra.
— Grāf Lavāl, — turpināja cietuma priekšnieks, — jums tuvumā ir šampanietis, neaizmirstiet savu kaimiņieni, lūdzu!
Lavāls drūmi ielēja glāzi šampanieša un izdzēra to līdz pēdējām pilienam.
— Es to pasūtu tieši no Aī, — paskaidroja cietuma priekšnieks.
— Jūs man dosit sava piegādātāja adresi, vai ne, Lonē kungs? — sacīja Rišeljē. — Jo ja reģents neliks nocirst man visas četras galvas, es dzeršu tikai šo vīnu… Ko lai dara — trīs reizes ierodoties un nodzīvojot šeit pie jums, esmu izlutināts. Bez tam esmu pieradināms dzīvnieks.
— Tiešām, — sacīja cietuma priekšnieks, — ņemiet paraugu no hercoga Rišeljē. Tas ir viens no maniem uzticīgajiem klientiem, tāpēc viņam ir sava kamera, ko mēs nedodam nevienam, kamēr viņš pats ir projām, ja vien cietums nav gluži pārpildīts.
— Šis tirāns reģents varēja gan atļaut mums palikt katram savā kamerā, — piebilda Brigo.
— Abata kungs, — sagrieziet taču šīs irbes, — uzaicināja cietuma priekšnieks. — Esmu novērojis, ka baznīcas ļaudis to prot sevišķi labi.
— Jūs mani pagodināt, — atbildēja Brigo, nolikdams sev priekšā sudraba šķīvi ar minētajiem putniem. Tos viņš tūlīt sāka graizīt ar tādu veiklību, kas pierādīja, ka Lonē kungs ir labs novērotājs.
— Priekšnieka kungs, — grāfs Lavāls drausmīgā balsī uzrunāja Lonē, — vai jūs nevarētu man paskaidrot, vai tas ir jūsu rīkojums, ka mani uzmodināja pulkstens divos no rīta, un ko nozīmē šādi traucējumi?
— Tā nav mana vaina, grāfa kungs! Vainīgi tie kungi un dāmas, kas ne par ko negrib palikt klusu, nevērojot norādījumus, ko es viņiem ik dienu dodu.
— Mēs! — iesaucās visi mielasta dalībnieki.
— Bez šaubām, jūs! — atbildēja cietuma priekšnieks. — Jūs savās kamerās tūkstoškārt pārkāpjat noteikumus. Ik brīdi man ziņo par sazināšanos, par korespondencēm, par zīmītēm.
Rišeljē skaļi iesmējās. Lonē jaunkundze un chevalier Dimenīls nosarka līdz pat acu āboljem.
— Bet par visu to mēs parunāsim pie deserta, — turpināja priekšnieks. — Grāfa kungs, uz jūsu veselību… Jūs nedzerat, Šanlē kungs?
— Nē, Lonē kungs, es klausos.
— Sakiet: es sapņoju. Mani nevar piekrāpt.
— Un par ko? — jautāja Malezjē.
— Par ko gan sapņo divdesmit piecus gadus vecs jauneklis? Var redzēt, jūs kļūstat vecs, dzejnieka kungs. Par savu mīļāko, velns lai parauj!
— Vai tā nav, Šanlē kungs: labāk lai galvu atšķir no ķermeņa, nekā ķermeni no dvēseles? — jautāja Rišeljē.
— Bravo, bravo! — iesaucās Malezjē. — Jauki, burvīgi! Hercoga kungs, es sacerēšu šādu pantiņu Mēna kundzei:
„Nu sakait jūs, madame, vai labāk nav šķirt
Galvu no miesas, ne miesu no dvēs'les?"
— Ko jūs sakāt par šo domu, kad tā izteikta dzejā, hercog? — jautāja Malezjē.
— Ka tā ir mazāk vērtīga nekā izteikta prozā, dzejniek? — atbildēja hercogs.
— Starp citu, — pārtrauca Lavāls, — vai nav kādu jaunu ziņu par galmu? Kā klājas karalim?
— Kungi, kungi, — iesaucās cietuma priekšnieks. — Nerunājiet par politiku, es jūs lūdzu! Runāsim par mākslu, dzeju, literatūru, glezniecību, karu, pat par Bastīliju, ja gribat, — to es vēl pieļauju.
— Ak jā, runāsim par Bastīliju, — sacīja Rišeljē. — Ko jūs izdarījāt ar Pompadūru, priekšnieka kungs?
— Hercoga kungs, es ļoti nožēloju, ka viņš piespieda mani ievietot viņu karcerī.