— Karcerī? — pabrīnījās Gastons. — Ko tad marķīzs ir izdarījis?
— Viņš piekāva savu durvju sargu.
— Kopš kura laika muižnieks nedrīkst vairs sist savus ļaudis? — jautāja Rišeljē.
— Durvju sargi ir karaļa ļaudis, hercoga kungs, — smaidīdams atbildēja cietuma priekšnieks.
— Sakiet — reģenta, — piebilda Rišeljē.
— Atšķirība ir ļoti niecīga.
— Toties pareiza.
— Vai drīkstu piedāvāt jums šo šambertēnu, Lavāla kungs? — jautāja cietuma prieksnieks.
— Jā, monsieur Lonē, ja gribat sadzert ar mani uz karaļa veselību.
— Neko labāku nevaru vēlēties, ja vien jūs savukārt sadzertu ar mani uz reģenta veselību.
— Priekšnieka kungs, man vairs neslāpst.
— Es ticu, — sacīja cietuma priekšnieks, — jūs nupat izdzērāt pilnu glāzi šambertēna no Viņa Augstības pagraba.
— Ko! No Viņa Augstības pagraba? Tas ir reģenta šambertēns?
— Viņš man vakar to atsūtīja, zinādams, ka dažreiz jūs iepriecināt mani ar savu klātbūtni.
— Tādā gadījumā, — iesaucās Brigo, izliedams savu glāzi uz parketa, — tā ir inde, ne šambertēns! Venenum furens. Pasniedziet man savu Aī vīnu, Lonē kungs.
— Padodiet šo pudeli abatam kungam, — sacīja cietuma priekšnieks.
— Oho! — noteica Malezjē. — Abats izlej savu vīnu un negrib to dzert! Abat, es nedomāju, ka jūs esat tāds idejas fanātiķis.
— Es jums piekrītu, abat, — teica Rišeljē, — ja tas ir pret jūsu principiem. Jums tikai nevajadzēja liet ārā, jo es to dzēru un atzīstu par labu. Tas tiešām nāk no reģenta pagrabiem, un jūs tam līdzīgu nekur citur neatradīsit, vienīgi Palērojālā. Vai jums ir daudz šā vīna, priekšnieka kungs?
— Tikai sešas pudeles.
— Redziet, abat, kādu nešpetnību jūs izdarījāt. Velns lai parauj, vajadzēja padot to savam kaimiņam vai ieliet pudelē… tur ir tā vieta, nevis uz parketa: vinum in amphoram, teica mans audzinātājs.
— Hercog, atļaušos aizrādīt jums uz vienu lietu: latīniski jūs neprotat tik labi kā spāniski, — sacīja Brigo.
— Tas nebija slikti teikts, abat, — iesaucās Rišeljē. — Bet ir vēl viena valoda, ko es neprotu vēl ne tik labi kā šīs un ko es gribētu iemācīties — tā ir franču valoda.
— Nu, tas vilktos ilgi un būtu ļoti garlaicīgi, hercog, un Akadēmijā jūs tik un tā netiktu iekšā, — noteica Malezjē.
— Un jūs, chevalier, — Rišeljē pievērsās Šanlē, — vai jūs arī runājat spāniski?
— Hercog, ļaudis runā: esmu ievietots šeit tāpēc, ka lietoju šo valodu, — atbildēja Gastons.
— Šanlē kungs, es jūs brīdinu: ja mēs atkal sāksim runāt par politiku, es būšu spiests aiziet no šā vakariņu galda, kaut gan mēs esam tikuši tikai līdz ēdienu piedevām. Tas būtu ļoti nepatīkami, jo man šķiet, jūs būsit pārāk pieklājīgi, lai paliktu pie galda, kad es te vairs nebūšu.
— Nu, tad pasakiet Lonē jaunkundzei, lai viņa pastāsta mums par matemātiku, no tās neviens nenobīsies, — sacīja Rišeljē.
Lonē jaunkundze notrīcēja, it kā kāds būtu viņu pēkšņi pamodinājis. Sēdēdama iepretim chevalier Dimenīlam, viņa bija ielaidusies ar to vienkāršā skatienu sarunā, par ko cietuma priekšnieks nemaz neuztraucās, bet kas vērta ļoti nelaimīgu Bastīlijas leitnantu Mezonrūžu. Tas bija ļoti iemīlējies Lonē jaunkundzē un darīja visu, ko vien varēja, lai izpatiktu savai cietumniecei, bet par nelaimi, kā mēs jau redzējām, chevalier Dimenīls bija aizsteidzies viņam priekšā.
Pateicoties cietuma priekšnieka aizrādījumam, atlikušais laiks pagāja diezgan pieklājīgi — attiecībā uz Karalisko Augstību un viņa ministru.
Cietumnieki, kuriem šīs sanāksmes — par tām zināja arī reģents — bija liela izklaidēšanās, apņēmās runāt par citām lietām, un Gastons varēja teikt, ka viena no visjaukākām un asprātīgākām dinejām visā viņa mūžā ir šī, kurā viņš nupat piedalījies — Bastīlijā.
Bez tam viņa ziņkāre bija stipri sakairināta. Viņš te atradās kopā ar personām, kuru vārdi bija divkārt slaveni: viņu senču vai talantu, un arī nesenās Selemāra sazvērestības dēļ. Beidzot — neparasta lieta — visas šis personas: modes cilvēki, pazīstami senjori, dzejnieki vai gara darbinieki viņam likās esam savas labās slavas augstumos.
Kad pusdienas bija beigušās, cietuma priekšnieks lika pa vienam aizvest visus cietumniekus, kuri tam pateicās par laipnību, nemanīdami, ka abas istabas, kas atradās līdzās ēdamzālei, bija sargu pilnas, kaut gan viņi bija solījušies nebēgt. Bez tam visu mielasta laiku viesību dalībniekus tik cieši uzraudzīja, ka viņiem nebija iespējams nodot pat vismazāko zīmīti.
Bet Gastons visu to nepamanīja un palika stipri apmulsis. Šis režīms cietumā, par kuru runāja tikai ar šausmām, šis kontrasts starp to, kas norisa starp divām stundām moku kambarī, kurp viņu aizveda Aržansons, un to, kas nupat notika pie cietuma priekšnieka, sajauca visas viņa domas.
Kad bija pienākusi viņa kārta atvadīties, viņš paklanījās Lonē un, atsākdams šorīt nepabeigto sarunu, jautāja, vai nebūtu iespējams dabūt bārdas nažus, jo šie instrumenti viņam šķita absolūti nepieciešami tādos apstākļos, kur viņš redzēja tik labu un elegantu sabiedrību.
— Chevalier, — teica cietuma priekšnieks, — esmu izmisis, ka man jānoraida lūgums dēļ tādas lietas, kuras nepieciešamību es saprotu tikpat labi kā jūs. Bet cietuma noteikumi aizliedz ieslodzītiem skūties, ja viņiem nav policijas leitnanta atļaujas. Ieejiet manā kabinetā, tur jūs atradīsit papīru, spalvas un tinti. Jūs viņam uzrakstiet vēstuli, es to nodošu un nešaubos, ka drīz vien jūs saņemsit vēlamo atļauju.
— Bet šie kungi, ar kuriem es nupat pusdienoju, ir tik labi ģērbušies un noskuvušies, tātad ir priviliģēti?
— Nepavisam. Viņiem tikai vajadzēja palūgt atļauju, tāpat kā jūs to darīsit. Rišeljē kungs, kuru jūs redzējāt tik svaigi noskūtu, veselu mēnesi nodzīvoja apaudzis ar bārdu kā patriarhs.