— Man grūti savienot šo stingrību sīkumos ar brīvo sanāksmi, ko es nupat redzēju.
— Šanlē kungs, arī man ir savas privilēģijas, kas tomēr nesniedzas tiktāl, lai varētu dot jums bārdas nažus, spalvas un grāmatas, bet kas ļauj man lūgt pie sava galda tos cietumniekus, kuriem es vēlos izrādīt savu labvēlību — protams, ja to vispār varētu par labvēlību uzskatīt, — smaidīdams piebilda Lonē. — Man gan uzdots ziņot policijas leitnantam runas, ko tie varētu vērst pret valdību. Bet kad es neļauju viņiem runāt par politiku, man nav, kā redzat, jānoziedzas pret savas mājas viesmīlību, ziņojot par viņu sarunām.
— Un vai nerodas bažas, ka šai intimitātei starp jums un jūsu pansionāriem jūs izrādītu iecietību, kas nav valdības interesēs?
— Es apzinos savus pienākumus, Šanlē kungs, un turos visstingrākās robežās. Jūs redzējāt manus šīsdienas galdabiedrus — viņš jau nokļuvuši no savām kamerām karcerī, kur viens no viņiem atrodas vēl tagad. Bet neviens nedomā par mani sūdzēties. No galma pienāk dažādi rīkojumu, un tie nav visi vienādi. Es tos saņemu, es tos izpildu, un mani viesi, kas zina, ka es tur neesmu vainojams — gluži otrādi, es tos pēc iespējas mīkstinu — nemaz neļaunojas uz mani. Es ceru, ka jūs rīkosities tāpat, Šanlē kungs, ja vien — man gan nav nekāda pamata to paredzēt — es nesaņemšu kaut kādu pavēli, kas nesaskanētu ar jūsu gribu.
Gastons skumji pasmaidīja un atbildēja:
— Tā nav veltīga uzmanība, Lonē kungs, jo es šaubos, vai man ļaus ilgi baudīt tādus priekus kā šodien. Lai būtu kā būdams, es apsolu atstāt jūs ārpus visiem tiem bēdīgajiem notikumiem, kas ar mani varētu atgadīties.
— Jums, bez šaubām, galmā ir kāds aizstāvis.
— Neviena.
— Kāds labvēlis, kam ir vara un kas par jums ir nomodā?
— Nepazīstu nevienu.
— Tad jāpaļaujas uz labu laimi.
— Tā man nekad nav bijusi laba.
— Vēl jo vairāk tāpēc tai var apnikt nostāties pret jums.
— Un bez tam es esmu bretonis, bet Bretaņā mēs ticam tikai Dievam.
— Iedomājaties, ka tieši to es gribēju teikt, runādams par labu laimi. Gastons uzrakstīja lūgumu un aizgāja gluži sajūsmināts par Lonē izturēšanos un raksturu.
XXVIII
Kā Bastīlija pavadīja nakti, gaidot dienu
Jau iepriekšējā vakarā Gastons bija painteresējies, vai cietumnieki var dabūt uguni, un durvju sargs, kuru viņš atsauca, atbildēja negatīvi. Tiklīdz satumsa — un šajā gadalaikā tas notika agri — viņš vairs ne par ko neinteresējās un mierīgi apgūlās. Šārīta vizīte moku kambarī bija viņam liela filozofiska mācība.
Bez tam, vai nu aiz jauneklīgas bezbēdības, vai rakstura stingrības, vai — pāri visam — neatliekamas dabiskas nepieciešamības dēļ, kāda ir cilvēkam divdesmit piecu gadu vecumā, viņš iemiga dziļā miegā jau pēc divdesmit minūtēm.
Chevalier nebūtu varējis teikt, cik ilgi ir gulējis, kad pēkšņi viņu pamodināja maza zvaniņa tinkšķieni. Likās, ka šis zvaniņš atrodas viņa istabā, bet lai cik platas acis atvērās, viņš neredzēja ne zvaniņu, ne to, kas zvanu klusinātu. Chevalier kamerā bija gan ļoti tumšs pat dienā, bet naktī, kā to viegli iedomāties, vēl daudz tumšāks.
Pa to laiku zvans joprojām zvanīja — klusi un piesardzīgi — kā slepens zvaniņš, kam bail, ka to neizdzird. Uzmanīgi ieklausoties, Gastonam likās, ka šīs skaņas nāk no krāsns.
Viņš piecēlās un klusītiņām tuvojās tai vietai, kur bija dzirdamas smalkās, sidrabainās šķindas. Viņš nebija maldījies: skaņas nāca no minētās vietas.
Kamēr viņš par to pārliecinājās, atskanēja klauvējieni pie grīdas, pa kuru viņš soļoja. Tur klauvēja ar kādu trulu rīku, turklāt šos klauvējienus pārtrauca vienmērīgi klusuma brīži. Bija skaidrs, ka zvana skaņas un klauvējieni pie grīdas ir signāli, un šos signālus viņam raida kaimiņi — cietumnieki.
Lai redzētu mazliet skaidrāk, kas būtu darāms, Gastons pacēla zaļos sarža aizkarus, kas karājās pie viņa loga un aizsedza pilnā mēness gaismu. Bet, atvilcis priekškarus, viņš ieraudzīja kādu auklas galā pakārtu priekšmetu, kas kustējās aiz loga režģiem.
— Labi, — viņš noteica, — liekas, ka man būs ar ko nodarboties. Bet visam savs laiks. Kārtība ir vajadzīga, sevišķi cietumā. Aplūkosim vispirms, ko no manis grib šis zvaniņš — tam priekšroka.
Un Gastons piegāja pie krāsns, izstiepa roku un drīz vien sataustīja kādu auklu. Šīs auklas galā bija pakārts zvans. Gastons parāva, bet zvans nepadevās.
— Labi, — noteica kāda balss krāsns skurstenī kā ruporā.— Jūs tur esat?
— Jā, — atbildēja Gastons, — ko jūs no manis vēlaties?
— Velns lai parauj, ko es no jums vēlos! Es gribu patērzēt.
— Ļoti labi, patērzēsim.
— Vai jūs neesat chevalier Gastons de Šanlē, ar kuru man bija gods pusdienot pie cietuma priekšnieka Lonē kunga?
— Tā ir, cienītais kungs.
— Tādā gadījumā esmu jūsu rīcībā.
— Es tāpat.
— Nu tad pasakiet man, kādā stāvoklī atrodas Bretaņas lietas.
— Jūs redzat: tās atrodas Bastīlijā.
— Labi, — noteica balss, kas nevarēja noslēpt zināmu līksmu pieskaņu.
— Atvainojiet, bet kāda jums interese par to, kas notiek Bretaņā?
— Interese tāda, ja Bretaņas lietas kārtojas slikti, ar mums apietas labi, bet līdz ko tās uzlabojas, ar mums apietas slikti. Tāpēc nesen, sakarā ar kādu notikumu, kam, kā runāja, bija sakars ar mūsu lietu, mūs visus ielika karcerī.
„Pie velna, ja jūs to nezināt, es to zinu," nodomāja Gastons, tad piebilda: — Nu, cienītais kungs, nomierinieties: stāvoklis ir slikts, un tādēļ mums bija gods šodien kopā pusdienot.
— Vai pret jums ir pierādījumi?
— Es baidos, ka tā ir.
— Apliecinu jums savas simpātijas.
— Lūdzu jūs pieņemt arī manu simpātiju apliecinājumu. Bet zem manis ir kāds kaimiņš, kas klauvē tā, ka man baiclass="underline" viņš sadauzīs grīdu. Atļaujiet man atbildēt viņam.