— Atbildiet, atbildiet, vēl jo vairāk tāpēc, ka tam jābūt marķīzam Pompadūram, ja vien mani topogrāfiskie aprēķini ir pareizi!
— Man nebūs viegli par to pārliecināties.
— Ne tik grūti, kā jums liekas.
— Kā tā?
— Vai viņš neklauvē īpatnējā veidā?
— Jā. Vai tad šiem klauvējieniem ir kaut. kāda īpaša nozīme?
— Bez šaubām. Tā mēs sazināmies savā starpā, kad negadās izdevība sarunāties tieši, kā mēs to patlaban darām.
— Nu tad — pamāciet mani.
— Tas nav grūti: katram burtam ir sava vieta alfabētā, vai ne?
— Nav apstrīdams.
— Alfabētā ir divdesmit četri burti.
— Nekad neesmu tos skaitījis, bet paļaujos uz jums.
— Nu, viens sitiens — A, divi sitieni — B, trīs sitieni — C, un tā tālāk.
— Saprotu. Bet tā kā šim sarunas veidam jābūt mazliet gausam, bet pie sava loga es redzu kādu auklu, kas, kā liekas, kļūst nepacietīga, es piesitīšu vienreiz vai divreiz, lai mans apakšējais kaimiņš saprastu, ka esmu dzirdējis un iešu pie auklas.
— Ejiet, ejiet, es jūs lūdzu! Jo, ja nemaldos, šī aukla būs man ļoti svarīga. Bet iepriekš uzsitiet trīs reizes pa grīdu: Bastīlijas valodā tas nozīmē — pacietību. Tad cietumnieks gaidīs, lai jūs dodat viņam jaunu signālu.
Gastons trīs reizes piedauzīja ar krēsla kāju, un tiešām — viņš vairs nedzirdēja klauvējienus zem sevis.
Šo starpbrīdi viņš izmantoja, lai pieietu pie loga.
Nebija viegli aizsniegt režģus, kas ieskrūvēti piecas sešas pēdas biezā sienā. Tomēr, pieliekot galdu pie loga, Gastonam izdevās aizķerties ar vienu roku pie režģiem, bet ar otru satvert aukliņu, par ko tā izrādīja lielu prieku, lēnītiņām sakustēdamies, tiklīdz juta, ka ap to kāds ņemas.
Gastons pievilka klāt saini, ko tikai ar grūtībām varēja izdabūt cauri stieņiem.
Tajā bija pods ar ievārījumu un grāmata.
Gastons ieraudzīja, ka uz ievārījuma poda kaut kas ir uzrakstīts, bet tumsā nevarēja salasīt.
Aukla joprojām laipni kustējās, kas, bez šaubām, nozīmēja: gaidu atbildi.
Gastons atcerējās sava zvana kaimiņa pamācību, paņēma slotu, kuru bija pamanījis kaktā un ar kuru slaucīja zirnekļa tīklus, un trīs reizes piedauzīja pie griestiem.
Atcerēsimies, ka Bastīlijas valodā trīs sitieni nozīmē: pacietību.
Cietumnieks, kas sūtīja saini, kā likās, saprata šo valodu, jo uzvilka pie sevis auklu, no kuras bija noņemts sainis.
Gastons atgriezās pie krāsns.
— Hei, cienītais kungs! — viņš uzsauca.
— Es tepat esmu. Nu?
— Nu, es ar auklas starpniecību nupat saņēmu grāmatu un podu ar ievārījumu.
— Vai uz ievārījuma poda vai uz grāmatas nav kas rakstīts?
— Par grāmatu es nezinu, bet uz ievārījuma poda ir kaut kas rakstīts — par to esmu pārliecināts. Diemžēl, es tumsā nevaru salasīt.
— Uzgaidiet, es jums nosūtīšu gaismu.
— Es domāju, ka cietumniekiem aizliegts turēt apgaismošanas līdzekļus.
— Jā, bet es tos pagādāju.
— Dodiet šurp, ko es tikpat nepacietīgi kā jūs gribu redzēt, ko man raksta.
Viņš nosprieda, ka nakts var paiet sarunās ar visiem trim kaimiņiem. Šajā milzīgajā kamerā nebija arī silts, tāpēc Gastons taustīdamies sāka apģērbties. Viņš kaut kā bija beidzis savu tualeti, kad ieraudzīja savā krāsnī gaismu. Zvans, auklā piesiets, atkal slīdēja uz leju. Tikai zvans nu bija pārvērties lukturī. Šī pārvērtība bija notikusi ļoti viekārši.
Zvans bija apgriezts otrādi un pārvērties mazā rezervuārā, kurā ielieta eļļa, bet eļļā dega maza dakts. Gastons, vēl nepieradis pie cietuma dzīves un tās izgudrojumiem, atzina šo paņēmienu par tik asprātīgu, ka uz brīdi aizmirsa grāmatu un ievārījuma podu.
— Cienītais kungs, vai neuzskatīsiet to par nesmalkjūtību, ja jautāšu, kā jūs sagādajāt dažādos rīkus, ar kuru palīdzību sameistarojāt šo lampiņu? — viņš jautāja savam kaimiņam.
— Ļoti vienkārši. Es palūdzu zvaniņu, lai varētu pasaukt, kad man tas būtu vajadzīgs, un man to iedeva bez iebildumiem. Tad es ietaupīju eļļu no brokastīm un pusdienām, kamēr man iekrājās pilna pudele. Daktis es pagatavoju, izplūkājot vienu no saviem mutautiņiem. Pastaigājoties cietuma pagalmā, es pacēlu kādu ogli. Degli es izgatavoju no sadedzinātas veļas. Zināmu daudzumu sērkociņu es nozagu, pusdienojot pie cietuma priekšnieka. Beidzot, es sasitu ķieģeli ar nazi, kas ir mans. Ar tā palīdzību es izurbu arī caurumu, pa kuru mēs sazināmies.
— Izsaku jums komplimentu. Bet vai jūs tagad nepaskatītos, kas tā par grāmatu, ko jums piesūtīja, un kas rakstīts uz ievārījuma poda papīra?
— Grāmata ir Vergilija sarakstītā?
— Tā ir tā pati. Viņa man to apsolīja! — iesaucās laimīga balss, par ko chevalier pabrīnījās. Viņš nesaprata, kā Vergilija grāmatu var gaidīt ar tādu nepacietību.
— Un tagad, — sacīja cietumnieks ar zvanu, — apskatiet, lūdzu, ievārījuma podu.
— Labprāt.
Un Gastons lasīja:
„Chevalier, pils leitnants man pateica, ka jūs apdzīvojat pirmā stāva kameru, kuras logs atrodas stateniski manējam. Cietumniekiem jāizpa- līdzas: ēdiet ievārījumu, bet klātpielikto Vergilija grāmatu nosūtiet pa savu krāsni chevalier Dimenīlam, kura kameras logi iziet tikai uz pagalmu."
— Tātad jūs esat Dimenīls? — jautāja Gastons.
— Jā, un lūdzu ticēt, ka esmu gatavs jums pakalpot.
— Es jums tāpat, — smiedamies atbildēja Gastons. — Esmu jums pateicību parādā par ievārījuma podu. Ticiet man, ka es to neaizmirsīšu.
— Tādā gadījumā lūdzu atraisīt zvanu un tā vietā piesiet Vergilija grāmatu.
— Bet ja jums nebūs zvana, jūs nevarēsit lasīt.
— O, neraizējieties, es uztaisīšu jaunu lukturi!
Gastons, kas paļāvās uz sava kaimiņa veiklību, ko tas bija jau pierādījis, bez iebildumiem izpildīja viņa lūgumu. Viņš paņēma zvanu, uzlika to uz tukšas pudeles kakla un piesēja pie auklas Vergilija grāmatu, kurā rūpīgi ielika atpakaļ vēstuli, kas no turienes bija izkritusi. Tad aukla žirgti pacēlās augšup.