Liekas neticami, ka cietumā visi priekšmeti liekas apdvesti ar dzīvību un jūtām.
— Pateicos, Šanlē kungs! Un tagad, ja gribat atbildēt savam apakšējam kaimiņam…
— Jūs mani atbrīvojat, vai ne?
— Jā, Šanlē kungs, kaut gan saku jau iepriekš, ka tūlīt atkal izmantošu jūsu laipnību.
— Esmu jūsu rīcībā, Dimenīla kungs. Tātad jūs sakāt: alfabēta burti?
— Viens sitiens — A, divdesmit četri — Z.
— Pateicos.
Chevalier uzsita ar slotaskātu vienreiz pa grīdu, lai aizrādītu apakšējam kaimiņam, ka viņš ir gatavs runāt. Šis kaimiņš acīmredzot nepacietīgi gaidīja šo signālu un tūlīt atbildēja ar otru sitienu. Pēc pusstundas ilgiem klauvējieniem abi cietumnieki bija paguvuši pateikt sekojošo:
— Labvakar, kā jūs sauc?
— Pateicos. Esmu chevalier Gastons de Šanlē.
— Un es — marķīzs Pompadūrs.
Šajā brīdī Gastons nejauši pievērsa acis logam un ieraudzīja auklu, kas konvulsīvi raustījās.
Viņš trīs reizes pēc kārtas piedauzīja, aicinādams paciesties, un pievērsās cietumniekam virs krāsns.
— Dimenīla kungs, ziņoju jums, ka aukla pie mana loga brīnišķīgi garlaikojas.
— Palūdziet viņu paciesties, Šanlē kungs, tūlīt atbildēšu.
Gastons piedauzīja pie griestiem tāpat, kā tikko bija piedauzījis pie grīdas, tad atgriezās pie krāsns. Pēc brīža parādījās Vergilija grāmata.
— Šanlē kungs, — sacīja chevalier Dimenīls, — lūdzu piesiet Vergilija grāmatu pie auklas. Viņa to gaida.
Gastonu interesēja paskatīties, vai chevalier atbildējis Lonē jaunkundzei. Viņš atvēra Vergiliju: tur nebija vēstules, bet daži vārdi, kas pasvītroti ar zīmuli. Gastons varēja lasīt: meos amores un carceris ob- livia longa. Viņš saprata šo sarakstes veidu: ņemt kādu grāmatas nodaļu un pasvītrot vārdus, kas, pēc kārtas salikti, izsaka kādu domu. Chevalier Diemnīls un Lonē jaunkundze, piemērojoties apstākļiem, bija izraudzījušies ceturto Eneīdas grāmatu. Tā varēja sniegt viņiem visvairāk vārdu, kas atbilst viņu stāvoklim un sirdij, jo tajā, kā zināms, apdzejotas Didona un Enejas mīlas dēkas.
— Labi! — noteica Gastons, atvērdams logu un piesiedams Vergilija grāmatu pie auklas. — Liekas, ka esmu kļuvis par vēstuļu kasti.
Tad viņš smagi nopūtās, domādams par to, ka viņam nav nekādu iespēju sarakstīties ar Helēnu un ka nabaga bērns itin nekā nezina, kas ar viņu ir noticis. Tāpēc viņš jo vairāk iežēlojās par Lonē jaunkundzes un chevalier Demenila mīlu. Piegājis pie krāsns, viņš teica:
— Demenila kungs, varat būt mierīgs: jūsu atbilde ir nosūtīta, kam pienākas.
— Ak, tūkstoškārt pateicos, chevalier\ Tagad vēl vienu vārdu, un es jums ļaušu mierīgi gulēt.
— O, jūs mani netraucējat, Demenila kungs. Esmu no jums saņēmis avansu, tāpēc sakiet vien, ko gribējāt man teikt!
— Vai sarunājāties ar cietumnieku, kas atrodas zem jums?
— Jā.
— Kas viņš tāds ir?
— Tas ir marķīzs Pompadūrs.
— Es jau tā domāju. Ko viņš vēl jums pateica?
— Viņš man pateica labvakaru un jautāja, kā mani sauc. Bet viņam nebija laika pajautāt man vēl ko citu. Šis sazināšanās veids ir asprātīgs, bet gauss.
— Jāizurbj caurums, tad varēsit sarunāties tāpat kā mēs to darām.
— Izurbt caurumu, bet ar ko?
— Es jums patapināšu savu nazi.
— Pateicos.
— Un kaut tas jūs tikai izklaidē, arī tam jau būtu savs labums.
— Dodiet!
— Lūdzu.
Un nazis, pa skursteni sviests, nokrita Gastonam pie kājām.
— Un tagad, vai gribat, lai es jums atdodu jūsu zvaniņu? — jautāja Gastons.
— Jā, jo citurīt mani sargi, ierodoties pie manis, pamanītu, ka man vairs tā nav. Un man šķiet, lai atjaunotu sarunu ar Pompadūru, jums gaisma nebūs vajadzīga.
— Protams, ka ne!
Un zvans, joprojām pārvērsts lampiņā, pacēlās pa skursteni augšup.
-— Un tagad, jums pie ievārījuma vajadzētu kaut ko piedzert klāt. Es jums nosūtīšu pudeli šampanieša.
— Pateicos, paturiet vien pats, es neesmu sevišķi liels vīna cienītājs.
— Nu, kad caurums būs gatavs, jūs nodosit pudeli Pompadūram, kas šai ziņā ir pilnīgs pretstats jums. Te būs.
— Pateicos, chevalier.
— Ar labunakti!
— Ar labunakti!
Un aukla pacēlās augšup.
Gastons vēl pameta skatienu uz logu: aukla bija apgūlusies vai vismaz atgriezusies savās mājās.
— Ak, — viņš nopūzdamies sacīja. — Bastīlijā būtu man paradīze, ja es būtu chevalier Demenīla vietā un mana nabaga Helēna — Lonē jaunkundzes vietā.
Tad viņš turpināja sarunu ar Pompadūru lidz pulkstens trijiem no rīta, un paziņoja tam, ka izurbšot caurumu grīdā, lai nodibinātu ar viņu tiešāku satiksmi.
XXIX
Biedrs Bastīlijā
Tā aizņemts — dienu viņu pratināja, naktī viņš sarunājās ar saviem kaimiņiem, starplaikā urba caurumus, lai sazinātos ar Pompadūru — Gastons juta drīzāk nemieru nekā garlaicību. Bez tam viņš bija atradis citu izklaidēšanās veidu.
Lonē jaunkundze, kas no leitnanta Mezonrūža dabūja visu, ko vien vēlējās, ja tikai viņa savus lūgumus izteica, maigi smaidot, bija dabūjusi papīru un spalvas. Protams, viņa to nosūtīja chevalier Demenīlam, kas dalījās savā bagātībā ar Gastonu, ar ko tas vienmēr sazinājās, un Rišeljē, ar kuru tam bija izdevies nodibināt sakarus.
Gastonam radās ideja (bretoņi lielākā vai mazākā mērā ir dzejnieki) rakstīt dzejas Helēnai. Chevalier Demenīls savukārt rakstīja dzejas Lonē jaunkundzei, kura tāpat dzejoja viņam. Tādā kārtā Bastīlija bija kļuvusi par īstu Parnasu. Vienīgi Rišeljē apkaunoja visu sabiedrību, sacerēdams prozu. Viņš ar visiem iespējamiem līdzekļiem rakstīja saviem draugiem un mīļākajām. Tā pagāja laiks. Bez tam laiks vienmēr paiet, pat Bastīlijā.