Gastonam jautāja, vai viņam patiktu piedalīties dievkalpojumā. Tas izkliedētu Gastonu, bez tam viņš bija patiesi un dziļi reliģiozs, tāpēc ar lielu prieku pieņēma šo priekšlikumu. Nākamajā dienā viņam atnāca pakaļ.
Dievkalpojumi Bastīlijā notiek mazā baznīciņā, kurai kapellas vietā ir atsevišķas istabiņas ar apaļiem lodziņiem altāra pusē, tā kā cietumnieks var redzēt garīdznieku tikai kancelē un no mugurpuses. Turpretim garīdznieks nekad neredzēja cietumniekus. Šādu veidu piedalīties dievkalpojumā izgudroja Lielā karaļa laikā, tāpēc ka reiz viens no ieslodzītajiem pārtrauča garīdznieku un publiski izteica viņam savus uzskatus.
Baznīcā Gastons redzēja grāfu Lavālu un Rišeljē, kas bija lūguši atļauju piedalīties dievkalpojumā ne reliģisku jūtu dēļ kā Gastons, bet lai aprunātos, jo Gastons ievēroja, ka viņi, nometušies ceļos viens otram līdzās, nebeidza sačukstēties. ,
Likās, ka Lavālam ir jāpaziņo hercogam ļoti svarīgas vēstis, jo hercogs pa laikam paskatījās uz Gastonu. Tas liecināja, ka šīs ziņas attiecas uz viņu.
Bet tā kā ne viens, ne otrs viņu neuzrunāja, izņemot parastās pieklājības frāzes, Gastons izturējās rezervēti un nekā nejautāja.
Dievkalpojumam beidzoties, cietumniekus aizveda. Ejot pa tumšo gaiteni, Gastons satikās ar kādu vīru, kas, kā likās, bija šejienes kalpotājs. Tas sataustīja Gastona roku un iespieda saujā mazu zīmīti.
Gastons nevērīgi iebāza roku vestes kabatā un atstāja zīmīti tur.
Bet tiklīdz kameras durvis aizvērā aiz viņa pavadoņa, viņš kāri izvilka zīmīti no kabatas. Uz cukura papīra ar nodrāztas ogles smaili bija uzrakstīta viena vienīga rinda:
«Izliecieties, ka esat slims garlaicības dēļ."
Vispirms Gastonam likās, ka rokraksts uz zīmītes, ko viņam iedeva tumšajā gaitenī, nav nepazīstams. Bet vārdi bija tik rupji uzrakstīti, ka pēc tiem bija ļoti grūti atcerēties iedomāto rokrakstu. Pamazām viņš šo domu izmeta no galvas un nepacietīgi gaidīja vakaru, lai paprasītu chevalier Demenīlam padomu, ko darīt.
Kad pienāca vakars, viņš deva parasto signālu, chevalier ieņēma savu vietu, un Gastons izstāstīja, kas tam atgadījies. Viņš jautāja Demenīlam, kas diezgan ilgi bija nodzīvojis Bastīlijā, ko viņš saka par padomu, ko devis nepazīstamais rakstītājs.
— Lai gan es nezinu, kur šis padoms var jūs novest, paklausiet tam, jo kaitēt tas jums nevar. Varbūt jums dos mazāk ēst. Tas tad arī būs ļaunākais, kas ar jums varēs notikt, — paskaidroja chevalier.
— Bet ja pamanīs, ka mana slimība ir simulēta?..
— Nu, šajā ziņā nav jābaidās: Bastīlijas ķirurgs ir pilnīgs nejēga medicīnā un piegriezīs jūsu kaitei tikai tik daudz vērības, lai izdarītu to, ko jūs pats ieteiksit. Varbūt jums atļaus pastaigāties dārzā. Tad jūs būsit ļoti laimīgs, jo tā ir liela izklaidēšanās.
Gastons negribēja paļauties uz to vien un apjautājās arī Lonē jaunkundzei. Vai nu loģika, vai simpātija — viņa bija gluži tādos pat uzskatos kā chevalier. Viņa tikai piebilda:
— Ja jums noteiks diētu, pasakiet man, un es jums piesūtīšu vistas cepeti, ievārījumu un Bordo vīnu.
Pompadūrs nekā neatbildēja — caurums nebija vēl izurbts. Tad Gastons izlikās slims, neēda nekā, ko viņam atnesa, un pārtika no savas kaimiņienes devības, pieņemdams viņas sūtījumus. Otrās dienas vakarā ieradās pats Lonē. Viņam bija ziņots, ka Gastons jau četrdesmit stundas nav nekā ēdis. Viņš ieraudzīja cietumnieku guļam gultā.
— Šanlē kungs, es uzzināju, ka jūs esot slims, un nāku pats apjautāties par jūsu veselības stāvokli.
— Jūs esat ļoti laipns, — atbildēja Gastons.— Taisniba, es esmu savārdzis.
— Kas jums kait? — jautāja cietuma priekšnieks.
— Tiešām, Lonē kungs, man šķiet, ka jūs nebūsit iedomīgs uz savu pili: es Bastīlijā garlaikojos.
— Kā! Pēc četrām vai piecām dienām, ko esat te pavadījis?
— Es garlaikojos jau no pirmās stundas.
— Un kāda veida garlaicību jūs jūtat?
— Vai tad ir vairāki garlaicības veidi?
— Bez šaubām. Cilvēks ilgojas pēc savas ģimenes.
— Man tādas nav.
— Ilgas pēc mīļākās.
Gastons nopūtās.
— Ilgas pēc dzimtenes.
— Jā, tā ir, — atbildēja Gastons, nojauzdams, ka taču kaut kādas ilgas viņam ir jājūt.
Cietuma priekšnieks, kā likās, brīdi padomāja, tad teica:
— Šanlē kungs, kopš esmu Batīlijas priekšnieks, varu atzīties, ka vienīgie patīkamie brīži šeit man bijuši tie, kad esmu varējis kaut kādā veidā pakalpot džentlmeņiem, ko karalis uzticējis manai gādībai. Esmu gatavs darīt kaut ko jūsu labā, ja apsolāt man, ka būsit prātīgs.
— Es jums to apsolu, Lonē kungs!
— Varu atļaut jums tikties ar vienu no jūsu tautiešiem vai vismaz cilvēku, kas, man šķiet, ļoti labi pazīst Bretaņu.
— Un šis cilvēks ir cietumnieks, tāpat kā es?
— Tāpat kā jūs.
Gastonam iešāvās prātā doma, ka šis tautietis, par kuru runā Lonē kungs, būs licis nodot zīmīti, kurā uzaicināja viņu simulēt slimību.
— Ja jūs to izdarītu manā labā, es jums būtu ļoti pateicīgs, — sacīja Gastons.
— Nu, labi, rīt es došu jums iespēju satikties. Bet tā kā man pavēlēts turēt viņu ļoti stingri, jūs varēsit pavadīt kopā ar viņu tikai vienu stundu. Un tā kā viņam kategoriski noliegts atstāt savu kameru, jūs aiziesit pie viņa.
— Darīšu visu, ko jūs vēlēsities, — atbildēja Gastons.
— Tātad nolemts: rīt pulkstens piecos gaidiet mani vai majoru šeit. Tikai ar vienu noteikumu.
— Kādu?
— Gaidot šo izklaidēšanos, jūs šodien vismaz ēdīsit.
— Darīšu, ko vien varēšu.