Gastons apēda gabaliņu baltās putna gaļas un iedzēra mazdrusciņ vīna, lai izpildītu Lonē doto solījumu.
Vakarā viņš paziņoja chevalier Demenīlam, par ko viņi ar Lonē runājuši.
— Tiešām, jūs varat būt laimīgs, — tas sacīja. — Grāfam Lavālam ienāca prātā tā pati doma kā jums, bet viņš panāca vienīgi to, ka viņu pārvietoja kādā Dārgumu torņa kamerā, kur viņš gandrīz vai nomira aiz garlaicības, kā viņš man pats izteicās, jo vienīgā iespēja izklaidēties viņam bija — pļāpāt ar Bastīlijas aptiekaru.
— Velns lai parauj, kāpēc jūs man to neteicāt agrāk?
— Biju aizmirsis.
Šīs vēlīnās chevalier atceres mazliet sarūgtināja Gastonu. Viņš bija novietots starp Lonē jaunkundzi, chevalier Demenīlu un marķīzu Pompadūru, ar kuriem viņš pastāvīgi būtu varējis sazināties. Tātad viņa paša stāvoklis bija ciešams, bet Helēnas liktenis viesa viņā nemieru. Ja viņu pārceltu uz citurieni, viņš tiešām saslimtu ar to slimību, ko tagad simulē.
Norunātā stundā Bastīlijas majors durvju sarga pavadibā ieradās pie Gastona. Viņam vajadzēja šķērsot vairākus pagalmus. Beidzot viņš ar saviem pavadoņiem apstājās pie Dārgumu torņa. Katram tornim, kā zināms, ir īpašs nosaukums. 1. kamerā atradās cietumnieks, pie kura ieveda Gastonu. Šis vīrs, pagriezis muguru pret gaismu, gulēja apģērbies savā ādas slokšņu gultā. Pusdienu atliekas vēl atradās viņam līdzās uz tārpu saēstā koka galda, un viņa apģērbs, vairākās vietās saplēsts, norādīja, ka tas ir vienkāršs cilvēks.
— Uja! — nodomāja Gastons. — Vai tad viņi domā, ka es tik ļoti mīlu Bretaņu, ka pirmais pretimnācējs ubags varētu tikt pacelts mana Pilada godā tikai tāpēc vien, ka viņš ir no Rennas vai Penmarkas. Šis nu ir pārāk noskrandis un, kā liekas, pārāk daudz ēd. Bet, galu galā, cietumā nevajag būt iedomīgam, tāpēc pamēģināsim. Šo piedzīvojumu es atstāstīšu Lonē jaunkundzei. Viņa par to uzrakstīs dzeju chcvalier De- menīlam.
Majors un durvju sargi aizgāja, un Gastons palika viens ar cietumnieku. Tas sāka staipīties, trīs vai četras reizes nožāvājās, pagriezās, nekā neredzēdams, pavērās kamerā un nodrebinājās tā, ka gulta nokrakšķēja.
— Cik auksts šeit, nolādētajā cietumā — viņš nomurmināja un nikni pakasīja degunu.
— Šī balss, šis žests! — nodomāja Gastons. — Bet nē, tas ir viņš, es nemaldos.
Un viņš piegāja pie gultas.
— Nu! Nu, — iesaucās cietumnieks, nolaizdams kājas uz grīdas, bet pats palikdams sēžot gultā. Viņš izbrīnā vērās Gastonā. — Jūs šeit, Šanlē kungs?
— Kapteinis Lažonkjērs! — iesaucās Gastons.
— Es pats, tas ir — nē, es vairs neesmu tas, par ko jūs mani nosaucāt. Kopš neesam tikušies, es mainīju savu vārdu.
— Jūs?
— Jā, es.
— Un kā jūs tagad sauc?
— Pirmais Dārgums.
— Kā, lūdzu?
— Pirmais Dārgums, chevalier. Bastīlijā ir tāda paraža, ka cietumnieks pieņem savas kameras nosaukumu. Uzraugi tad var arī neatcerēties vārdus, kuri tiem nav jāzina un kurus būtu bīstami neaizmirst. Tomēr ir gadījumi, kad šī paraža mainās. Kad Bastīlija pārpildīta un kad divus vai trīs cietumniekus saliek kopā, viņi saucas divkāršos numuros, piemēram: mani ielika šeit, esmu Pirmais Dārgums; jūs ievietos pie manis — jūs būsit Pirmais Dārgums bis; pie mums ievietos Viņa Ekselenci — tas būs Pirmais Dārgums ter, utt. Uzraugi šajā ziņā mazliet lieto latīņu valodu.
— Jā, es saprotu, — atbildēja Gastons, kas visā šā paskaidrojuma laikā bija cieši vēries Lažonkjērā. — Tātad jūs neesat cietumnieks?
— Velns lai parauj, jūs pats labi redzat! Man šķiet, ne jūs, ne es neesam Šeit sava prieka pēc.
— Tātad par mums viss ir zināms?
— Man tā liekas.
— Pateicoties jums.
— Kā — pateicoties man! — iesaucās Lažonkjērs, simulēdams vislielāko izbrīnu. — Nejokosimies, es jūs lūdzu!
— Jūs visu izstāstījāt, nodevēj!
— Es? Nu, jaunais cilvēk, jūs esat traks, un jūs vajadzēja ievietot nevis Bastīlijā, bet Mazajās Mājās.
— Neliedzieties, Aržansons man tā teica.
— Aržansons! Nu, tā ir gan autoritāte! Un vai zināt, ko viņš teica man?
— Nē.
— Viņš man teica, ka jūs esat mani nodevis.
— Cienītais kungs!
— Nu, nu, pēc tam, Šanlē kungs!.. Nepārgriezīsim viens otram rīkli tāpēc, ka policija, izpildot savu amatu, melojusi kā drausmīgs zobu rāvējs!
— Bet kā tā varēja uzzināt…
— Es jums to jautāju. Bet fakts ir tāds: ja es kaut ko būtu teicis, es neatrastos Šeit. Jūs mani maz pazīstat. Un tomēr jums vajadzētu saprast, ka neesmu tik liels muļķis, lai par velti atzītos. Atzīšanos pārdod, Šanlē kungs, un tagadējā laikā pat labi pārdod. Un es zinu, ka Dibuā ir pircis un būtu pircis par ļoti dārgu cenu.
— Varbūt jums ir taisnība, — pārdomājis sacīja Gastons. — Lai būtu kā būdams, pateiksimies gadījumam, kas saveda mūs kopā.
— Es domāju gan.
— Jūs tomēr neizskatāties sajūsmināts.
— Atzīstos — ne visai.
— Kapteini
— Ak, Dievs, kāds jums slikts raksturs!
— Man?
— Jā, jūs vienmēr uztraucaties. Man patīk vientulība, tikai vientulība nerunā.
— Cienītais kungs!
— Atkal! Paklausieties: vai jūs tiešām domājat, ka nejaušs gadījums mūs ir savedis kopā?
— Kas tad?
— Velns lai parauj! Kaut kāda mums nezināma kombinācija, ko izgudrojuši mūsu cietumsargi, Aržansons, varbūt arī Dibuā.
— Vai tad jūs man neatrakstījāt zīmīti?
— Zīmīti! Es?..
— Kurā jūs man ieteicāt simulēt garlaicības slimību.
— Uz kā es būtu to rakstījis? Ar ko? Un kas to būtu nodevis?
Gastons, kā likās, pārdomāja, bet Lažonkjērs vēroja viņu ar savām
mazajām un vērīgajām ačelēm. Pēc brīža kapteinis ierunājās: