— Man, turpretim, liekas, ka par prieku atrasties Bastīlijā, mums jāpateicas jums.
— Man?
— Jā, chevalier, jūs pārāk paļaujaties uz cilvēkiem. Paturiet to vērā, kad iziesit no šejienes, bet sevišķi, ja paliksit tepat.
— Pateicos.
— Vai nemanījāt, ka jums seko?
— Nē.
— Kad atkal piedalāties sazvērestībā, mans dārgais, nekad nevajag skatīties uz priekšu, bet atpakaļ.
Gastons atzinās, ka tik uzmanīgs viņš nav bijis.
— Un hercogs? — jautāja Lažonkjērs. — Vai viņš ir arestēts?
— Nezinu. Gribēju jautāt jums.
— Piķis un zēvele, tas nav patīkami! Jūs aizvedāt pie viņa kādu jaunu sievieti.
— Jūs to zināt?
— Ē, mīļais, viss kļūst zināms. Vai viņa nebūs kaut ko izstāstījusi? Ak, dārgais chevalier, šīs sievietes, šīs sievietes!
— Viņa ir drošsirdīga, un par viņas klusēšanu, drosmi un uzticību es galvoju, tāpat kā pats par ševi!
— Jā, es saprotu: mēs viņu mīlam, tāpēc viņa ir zelts. Kas velns jūs par sazvērnieku, ka vedat sievietes pie sazvērnieku vadoņa!
— Bet es jums jau teicu, ka neesmu viņai nekā stāstījis, un viņa nevar zināt par maniem noslēpumiem, ja par tiem nav kaut ko dzirdējusi no citiem.
— Sievietēm ir vērīga acs un smalks deguns. .
— Un ja pat viņai būtu zināmi mani plāni, es esmu pārliecināts, ka viņa pat muti neatvērtu.
— Nu, Šanlē kungs, sievietēm jau tā ir dabiska tieksme virināt muti, un vai tad sievieti vienmēr nevar piespiest runāt? Viņai pēkšņi pateiks: „Jūsu mīļākajam Šanlē nogriezīs galvu" — iekavās minot, tas ļoti iespējams, chevalier — ja jūs kaut ko nepaskaidrosit. Un esmu gatavs derēt, ka viņa runās.
— Nav ko baidīties, viņa mani pārāk mīl.
— Tieši tāpēc viņa būs pļāpājusi kā žagata, un, lūk, — mēs abi esam krātiņā. Nu, nerunāsim vairs par to. Ko jūs te darāt?
— Es izklaidējos.
— Jūs izklaidējaties! Nu, tas ir lieliski! Jūs izklaidējaties — bet kā?
— Es dzejoju, ēdu ievārījumu un urbju grīdu.
— Jūs urbjat caurumus karaļa sienās? — pabrīnījās Lažonkjērs, kasīdams degunu. — Oho, labi, ka es to zinu! Un Lonē kungs nepukojas?
— Lonē kungs nekā nezina, — atbildēja Gastons. — Bez tam, es neesmu vienīgais, kas to dara. Šeit visi kaut ko urbj: viens grīdu, otrs krāsni, trešais sienu. Vai jūs nekā neurbjat?
Lažonkjērss pavērās Gastonā, lai pārliecinātos, vai tas viņu neizzobo.
— Es jums pateikšu to vēlāk. Bet tagad parunāsim nopietni, Gastona kungs: vai esat notiesāts ar nāvi?
— Es!
— Jā, jūs.
— Kāpēc jūs tā runājat!
— Bastīlijā tā parasts. Šeit ir divdesmit ar nāvi notiesāto, kam neklājas sliktāk kā jums.
— Mani nopratināja.
— Redziet nu.
— Bet nedomāju, ka es jau būtu notiesāts.
— Gan būsit.
— Mīļo kaptein, vai zināt — lai gan jūsu izskats to neliecina — ka jums piemīt neprātīga jautrība?
— Jums tā liekas?
— Jā.
— Un jūs par to brīnāties?
— Nezināju, ka esat tik bezbailīgs.
— Tātad jums būtu žēl savu dzīvību?
— Atzīstos: lai būtu laimīgs, man vajadzīgs tikai viens — dzīvot.
— Un kļuvāt par sazvērnieku, kad jums bija izdevība tapt laimīgam? Es jūs vairs nesaprotu. Man likās, ka cilvēks rīko sazvērestību tikai izmisumā, tāpat kā apprecas, kad citas izejas vairs nav.
— Kad pieslējos šai sazvērestībai, es vēl nemīlēju.
— Bet pēc tam?
— Negribu vairs no tās aiziet.
— Bravo! To es saucu par raksturu. Vai jūs pakļāva jautājumiem!
— Nē, bet jāteic, ka daudz netrūka.
— Tad jūs vēl to izbaudīsit.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka es jau to izbaudīju, un nu būtu netaisni, ja pret mums izturētos dažādi. Redziet, kā šie puiši saplosījuši manu apģērbu.
— Ar ko jums jautāja? — painteresējās Gastons un nodrebēja, atceroties vien, kas norisa starp viņu un Aržansonu.
— Ar ūdeni. Man lika izdzert pusotru muciņu. Mans vēders bija kā vīna vāts. Nekad nebūtu ticējis, ka cilvēka iekšas var saturēt tik daudz šķidruma un nepārsprāgt.
— Un jums ļoti sāpēja? — jautāja Gastons ar zināmu interesi, kurai piejaueās personīgas bažas.
— Jā, bet man ir robusts raksturs. Nākamajā dienā es par to vairs nedomāju. Pēc tam gan es dzēru daudz vīna. Ja jūs pakļautu jautājumam un jūs varētu izvēlēties — izvēlieties ūdeni, tas iztīra. Visi dzērieni, ko mums dod, kad esam slimi, ir tikai vairāk vai mazāk godīgs līdzeklis likt mums dzert ūdeni. Fagons apgalvo, ka visizcilākais ārsts, cik viņam zināms, esot bijis doktors Sangrado. Par nelaimi, viņš eksistējis tikai Ser- vantesa galvā — citādi viņš būtu darījis brīnumus.
— Jūs pazīstat Fagonu? — izbrīnā jautāja Gastons.
— Nu tikai vārda pēc. Bez tam esmu lasījis viņa darbus… Un vai jūs arī turpmāk nekā neteiksit?
— Bez šaubām.
— Jums taisnība. Es gan teiktu tā: ja jums tik ļoti žēl savas dzīvības, kā nupat izteicāties, iečukstiet dažus vārdus ausī Aržansonam. Bet tas ir pļāpa, kas par jūsu atzīšanos izstāstīs visai pasaulei.
— Es klusēšu, esiet mierīgs. Ir lietas, kurās mani nevajag uzmundrināt.
— O, es tam ticu! Liekas, jūs savā tornī dzīvojat kā Sardanapals. Manā tornī ir tikai grāfs Lavāls, kas mazgājas trīs reizes dienā. Šo izklaidēšanos izgudrojis viņš. Ak, Dievs, cik dīvainas gan ir cietumnieku gaumes! Bez tam šis cienījamais vīrs varbūt grib pieradināties pie ūdens!
— Bet vai jūs nupat neteicāt, ka mani katrā ziņā notiesās?
— Vai gribat zināt visu patiesību?
— Jā.
— Nu, labi, Aržansons man teica, ka jūs notiesās.
Gastons nobālēja. Lai cik drošsirdīgs būtu cilvēks, šāda vēsts vienmēr mazliet satrauc, un lai cik vāji tas atspoguļojās viņa sejā, Lažonkjērs to pamanīja.