— Un tomēr, — viņš turpināja, — man šķiet, ka jūs paliksit dzīvs, ja kaut ko pastāstīsit.
— Kāpēc jūs gribat, lai es daru to, ko jūs pats neesat darījis?
— Mums ir dažādi raksturi un stāvokļi. Es vairs neesmu arī jauns, neesmu vairs iemīlējies, neatstāju mīļāko asarās.
Gastons nopūtās.
— Redziet nu, — turpināja Lažonkjērs, — mēs esam dažādi cilvēki. Kad jūs esat dzirdējis mani tā nopūšamies, kā jūs nupat nopūtāties?
— Ja es miršu, Viņa Ekselence rūpēsies par Helēnu.
— Un ja arī viņš ir arestēts?
— Jums taisnība.
— Tātad?
— Tad Dievs par viņu gādās.
Lažonkjērs pakasīja degunu.
— Skaidrs, ka jūs esat ļoti jauns, — viņš noteica.
— Izsakieties skaidrāk!
— Iedomāsimies, ka Viņa Ekselenci neapcietina.
— Nu un tad?
— Cik vecs viņš ir?
— Četrdesmit pieci četrdesmit seši gadi, man šķiet.
— Iedomājaties tagad, ka Viņa Ekselence iemīlas Helēnā — vai tā nesauc jūsu drošsirdīgo meiču?
— Hercogs iemīlējies Helēnā! Viņš, kuram es to uzticēju! Bet tā būtu neģēlība!
— Pasaule ir pilna šādu neģēlību, bez tām pasaule nemaz nevar pastāvēt!
— O, es nemaz nevaru par to domāt.
— Nemaz nelieku jums par to domāt, — sacīja Lažonkjērs ar velnišķīgu smaidu. — Es tikai tāpat vien ieminējos. Dariet kā gribat!
— Cst! Kāds nāk! — aizrādīja Gastons.
— Vai jūs kaut ko lūdzāt?
— Es? Nepavisam.
— Tad tas nozīmē, ka jūsu apciemojuma laiks ir beidzies.
Un Lažonkjērs steigšus metās savā gultā.
Sviras nočīkstēja, — atvērās vienas durvis, tad otras, un beidzot parādījās cietuma priekšnieks.
— Nu, Šanlē kungs, vai esat apmierināts ar savu biedru? — priekšnieks jautāja Gastonam.
— Jā, Lonē kungs, vēl jo vairāk tāpēc, ka esmu pazīstams ar kapteini Lažonkjēru.
Lonē smaidīdams atbildēja:
— Tas, ko jūs man nupat pateicāt, padara manu stāvokli vēl delikātāku. Bet no sava solījuma es neatkāpšos. Atļaušu jums vienu apciemojumu dienā. Kādā laikā vēlaties? Pasakiet stundu. No rīta? Vakarā?
Gastons, nezinādams, ko atbildēt, vērās Lažonkjērā.
— Sakiet — pulkstens piecos vakarā, — Lažonkjērs ātri iečukstēja Gastonam.
— Lūdzu vakarā, pulkstens piecos, Lonē kungs! — sacīja Gastons.
— Tātad — tāpat kā šodien?
— Kā šodien.
— Labi, izdarīšu tā, kā jūs vēlaties, Šanlē kungs.
Gastons un Lažonkjērs nozīmīgi saskatījās, tad chevalier Šanlē aizveda uz viņa kameru.
XXX
Spriedums
Pulkstenis rādīja pusseptiņi, tātad bija vakars un tumšs. Tiklīdz chevalier bija atgriezies savā kamerā un aizvēris aiz sevis durvis, viņš tūlīt pieskrēja pie krāsns.
— Ei, chevalier! — viņš uzsauca. Demenīls atsaucās.
— Es biju ciemos.
— Nu?
— Nu, es atradu ja ne draugu, tad vismaz paziņu.
— Kāds jauns cietumnieks?
— Ievietots ap to pašu laiku, kad ievietoja mani.
— Kā viņu sauc?
— Kapteinis Lažonkjērs.
— Ejiet nu!
— Vai jūs viņu pazīstat?
— Protams.
— Tad izdariet man lielu pakalpojumu: kas viņš tāds ir?
— O, nikns reģenta pretinieks.
— Vai esat par to pārliecināts?
— Un kā vēl! Viņš piedalījās mūsu sazvērestībā, bet aizgāja no tās tāpēc, ka mēs gribējām reģentu aizvest projām un nevis nogalināt.
— Tatad viņš bija?..
— Par nogalināšanu.
— Tāds viņš ir, — nomurmināja Gastons, bet skaļi piebilda: — Tad tas ir cilvēks, kuram var uzticēties?
— Ja tas ir tas pats, par kuru esmu dzirdējis runājam un kurš dzīvoja Burdonē ielā, vienīcā „Mīlas muca".
— Pareizi, tas ir viņš.
— Tas ir drošs cilvēks.
— Jo labāk — šā vīra rokās tagad ir četru drošsirdīgu muižnieku dzīvības.
— No kuriem jūs esat viens, vai ne? — jautāja Demenīls.
— Jūs maldāties, — atbildēja Gastons. — Es par sevi nemaz nerunāju, jo šķiet, ka es jau esmu pagalam.
— Kā — pagalam?
— Jā, esmu notiesāts.
— Ar ko?
— Ar nāvi.
Sarunā uz brīdi iestājās klusums.
— Nevar būt! — pirmais ierunājās Demenīls.
— Un kāpēc nevar būt?
— Tāpēc, ka jūsu lieta saistās ar mūsējo, ja pareizi esmu sapratis, vai ne?
— Tā ir jūsu lietas turpinājums.
— Un tad…
— Un tad?
— Mūsu lieta bija labi ievadīta, jūsu lieta nevar neveikties.
— Bet kas jums teica, ka jūsu lieta bija labi ievadīta?
— Klausieties, jo no jums, mīļo kaimiņ, kas esat apņēmies būt par mūsu starpnieku, mums vairs nav noslēpumu.
— Es klausos, — sacīja Gastons.
— Lūk, ko man vakar atrakstīja Lonē jaunkundze. Viņa pastaigājās ar Mezonrūžu, kas, kā jums zināms, iemīlējies viņā. Mēs abi par viņu zobojamies, bet saudzējam viņu tāpēc, ka viņš mums ir ļoti noderīgs. Kad viņa, aizbildinādamās ar slimību, tāpat kā jūs, prasīja pēc ārsta, viņš tai paziņoja, ka Bastīlijas ārsts ir viņas rīcībā. Jāsaka, ka mēs ar šo Bastīlijas ārstu Hermani iepazināmies pat ļoti intīmos apstākļos. Viņa tomēr lielas lietas no šā ārsta necerēja, jo tas pēc savas dabas ir ļoti bailīgs cilvēks. Ieiedams dārzā, kur viņa pastaigājās, un turpat ārā izmeklēdams viņu, viņš tai sacīja: „Ceriet!" Ja to būtu teicis kāds cits, šis vārds nekā nenozīmētu. Bet ja to saka Hermanis, tas nozīmē daudz. Nu, ja mums ieteic cerēt, jums nav ko bīties, jo mūsu lietas viena ar otru ir cieši saistītas.
— Un tomēr, — iebilda Gastons, kuram šis vārds likās stipri miglains, — Lažonkjērs šķita pārliecināts par to, ko viņš teica.