Šai brīdī Pompadūrs piedauzīja ar savu slotaskātu.
— Atvainojiet, — sacīja Gastons Demenīlam, — bet marķīzs mani sauc. Varbūt viņš grib paziņot man kaut ko jaunu.
Un Gastons piegāja pie sava cauruma, kuru ar dažiem naža sitieniem padarīja lietojamu.
— Chevalier, pajautājiet Demenīlam, vai viņš no Lonē jaunkundzes nav uzzinājis kaut ko jaunu, — sacīja Pompadūrs.
— Par ko?
— Par vienu no mums. Es dzirdēju dažus vārdus, ko majors un cietuma priekšnieks pārmija pie manām durvīm. Es dzirdēju: «Notiesāts uz nāvi!"
Gastons nodrebēja.
— Nomierinieties, marķīz, man ir drošs pamats domāt, ka runa ir par mani.
— Velns lai parauj, mīļo chevalier, tas mani nemaz nenomierinātu. Vispirms tāpēc, ka esam iepazinušies, un cietumā cilvēki ātri sadraudzējas. Tāpēc es būtu izmisis, ja ar jums kaut kas notiktu. Bez tam tas, kas notiktu ar jums, varētu atgadīties arī mums, ņemot verā, ka mūsu lietas ļoti līdzīgas.
— Un vai jūs domājat, ka Lonē jaunkundze varētu izkliedēt mūsu neziņu? — jautāja Gastons.
— Bez šaubām. Viņas logi iziet uz Arsenālu.
— Un tad?
— Un tad? Viņa būs redzējusi, ja tur šodien kaut kas jauns ir noticis. i •
— Pareizi, — piekrita Gastons. — Lūk, viņa jau klauvē.
Tiešām, Lonē jaunkundze divreiz piedauzīja pie griestiem, kas nozīmēja: „Uzmanību!"
Gastons atbildēja Lonē jaunkundzei, piedauzot vienreiz, kas nozīmēja:
„Klausos."
Tad viņš atvēra logu. Pēc brīža lejup noslīdēja saite ar vēstuli. Gastons pievilka klāt saiti, paņēma vēstli un piegāja pie Pompadūra cauruma.
— Nu? — jautāja marķīzs.
— Vēstule, — atbildēja Gastons.
— Ko viņa raksta?
— Nezinu, bet es tūlīt nodošu vēstuli chevalier Demenīlam, kas man to pateiks.
— Pasteidzieties!
— Pie joda, ticiet man, ka esmu tikpat nepacietīgs kā jūs!
Un viņš pieskrēja pie krāsns.
— Auklu! — viņš uzsauca.
— Jums ir vēstule? — jautāja Demenīls.
— Jā. Vai jums ir gaisma?
— Es tik tikko aizdedzināju lampiņu.
— Tad nolaidiet labi žigli auklu!
— Te būs.
Gastons piesēja vēstuli, kas tūlīt pacēlās augšup.
— Vēstule nav adresēta man, bet jums, — sacīja Demenīls.
— Vienalga, lasiet vien! Jūs man pateiksit, kas tur ir rakstīts. Man nav gaismas, un jūs zaudēsit daudz laika, ja sūtīsit man to lejā.
— Jūs atļaujat?
— Protams.
Uz brīdi iestājās klusums.
— Nu? — nenocietās Gastons.
— Velns lai parauj! — iesaucās Demenīls.
— Ļaunas ziņas, vai ne?
— Jā. Spriediet pats!
Un Demenīls lasīja:
„Dārgo kaimiņ,
Šovakar Arsenālā ieradās ārkārtējie tiesneši, un es redzēju Aržansona livreju. Tūlīt mēs uzzināsim vairāk, jo pie manis ieradīsies ārsts.
Nosūtiet Demenīlam tūkstoš sveicienu no manis."
— To pašu man teica Lažonkjērs, — sacīja Gastons. — Ārkārtējie tiesneši. Viņi ir tiesājuši mani.
— Nu, chevalier, — Demenila balss veltīgi centās izlikties droša, — man šķiet, jūs pārāk ātri uztraucaties.
— Nepavisam, es zinu, kas mani gaida. Bet uzmanību!
— Kas ir?
— Kāds nāk. Klusu!
Un Gastons steigšus pagāja nost no krāsns.
Durvis atvērās: ienāca majors un leitnants četru kareivju pavadībā, lai vestu viņu projām.
Gastons izmantoja gaismu, kas bija viņiem līdzi, lai mazliet sakārtotos, tad sekoja viņiem tāpat kā pirmoreiz. Viņam lika iekāpt karietē ar cieši noslēgtām durtiņām — veltīga piesardzība, jo, karietei garām braucot, visi kareivji un sargi no mūra sētas puses pagriezās šurp. Te bija Bastīlijas sardze.
Aržansona seja bija drūma kā parasti. Viņa piesēdētājiem nebija labāks izskats.
— Esmu pazudis, — nomurmināja Gastons. — Nabaga Helēna!
Tad viņš pacēla galvu kā daždien bezbailīgs vīrs, kas zina, ka nāve
to gaida, un kas grib skatīties tai acīs.
— Šanlē kungs, — iesāka Aržansons, — jūsu noziegumu apsprieda tiesa, kuras priekšsēdētājs esmu es. Iepriekšējās sēdēs jums atļāva aizstāvēties. Tiesa neatzina par vajadzīgu dot jums advokātu, taču ne tādēļ, lai kaitētu jūsu aizstāvībai, bet gluži otrādi: tāpēc ka veltīgi būtu izrādīt jums sevišķu iecietību, kad tiesai uzdots būt bargai.
— Es jūs nesaprotu, — sacīja Gastons.
— Tad es izteikšos skaidrāk, — turpināja policijas leitnants. — Tiesas gaitā pat jūsu aizstāvis pārliecinātos par vienu neapstrīdamu faktu: ka jūs esat sazvērnieks un slepkava. Kā jūs varētu prasīt, lai pēc šiem diviem konstatējumiem tiesa būtu pret jums iecietīga? Bet nu jūs esat mūsu priekšā. Mēs visādi atvieglosim jums iespēju attaisnoties. Ja lūgsit atlikt sodu, mēs šo lūgumu izpildīsim. Ja gribēsit, lai sameklē dokumentus, to izdarīs. Beidzot, ja runāsit — jums tiks dots vārds, un to jums neliegs.
— Saprotu tribunāla labvēlību un pateicos par to, — sacīja Gastons. — Vēl vairāk — mani apmierina tiesas paskaidrojumi, kāpēc man liegts aizstāvis, kas man nav vajadzīgs. Man nav jāaizstāvas.
— Jūs tātad nevēlaties ne liecinieku, ne aktu, ne pagarinājuma?
— Gribu dzirdēt spriedumu, tas ir viss.
— Jūsu pašu labā, chevalier — nespītējieties un atzīstieties!
— Man nav ko atzīties. Jo ņemiet vērā, ka visās nopratināšanās jūs pat neesat formulējuši nevienu noteiktu apsūdzību.
— Un jūs tādu gribētu dzirdēt?
— Atzīstos, ka man nebūtu nekas pretim zināt, par ko mani apsūdz.
— Nu, labi, es jums to pateikšu: jūs esat ieradies Parīzē Nantes republikāņu komitejas uzdevumā. Jūs esat ieradies, lai nogalinātu reģentu. Jūs griezāties pie kāda Lažonkjēra, sava līdzzinātāja, kas tagad notiesāts tāpat kā jūs.
Gastons juta, ka viņš nobāl, jo visa šī apsūdzība bija patiesa.
— Jūs nevarat to zināt, — viņš teica. — Cilvēks, kas grib veikt šādus darbus, atzīstas tikai tad, kad tie ir izdarīti.