Выбрать главу

—  Jā, bet viņa līdzdalībnieki atzīstas viņa vietā.

—  Tas nozīmē, ka Lažonkjērs mani ir nodevis?

—   Lažonkjērs! Es nerunāju par Lažonkjēru, bet par citiem apsū­dzētajiem.

—  Citiem apsūdzētiem! — iesaucās Gastons. — Vai tad bez manis un kapteiņa Lažonkjēra ir apcietinātas arī citas personas?

—  Jā gan — Ponkaleks, Taluets, Monluī un Kuediks.

—    Es jūs nesaprotu, — sacīja Gastons, juzdamies neskaidras, bet spēcīgas bailes — ne par sevi, bet par saviem draugiem.

—   Kā? Jūs nesaprotat, ka Ponkaleks, Taluets, Monluī un Kuediks ir apcietināti un ka viņus šajā pašā laikā tiesā Nantē?

—   Apcietināti! Viņi! — iesaucās Gastons. — Nevar būt!

—   Jā gan, — teica Aržansons. — Jūs domājat, ka province drīzāk sacelsies nekā ļaus apcietināt savus aizstāvjus, kā jūs sakāt, — pārējos nemierniekus. Nu, province nekā neteica, province joprojām smejas, dzied un dejo. Tikai ļaudis jau informējas, kurā Nantes laukumā viņiem nocirtīs galvas, lai varētu tur izīrēt logus.

—   Es jums neticu! — dzestri noteica Gastons.

—    Padodiet man šo portfeli, — Aržansons pievērsās kādam sekretāram, kas stāvēja aiz viņa.

—   Lūdzu, Šanlē kungs, — turpināja policijas leitnants, vienu pēc otra izvilkdams no portfeļa vairākus papīrus. — Te ir apcietinājuma akti līdz ar protokoliem. Vai šaubāties par šiem autentiskajiem dokumentiem?

—   Tie nenorāda, ka viņi būtu mani apsūdzējuši.

—    Viņi pateica visu, ko mēs gribējām zināt, un, viņus nopratinot, mēs ieguvām skaidrus pierādījumus par jūsu vainu.

—   Ja tā ir, un ja viņi pateikuši visu, ko jūs gribējāt zināt, tad jums vairs nav vajadzīga mana atzīšanās.

—   Vai tā ir jūsu galīgā atbilde, Šanlē kungs?

—   Jā.

—   Sekretār, nolasiet spriedumu!

Sekretārs atritināja kādu papīru un, caur degunu vārdus izrunādams, sāka lasīt tādā balsī, it kā tā būtu vienkārša pavēste:

„Ņemot vērā, ka no 19. februārī sāktās izmeklēšanas izriet, ka Gas­tons Elojs de Šanlē kungs ieradies no Nantes Parīzē ar nolūku pastrādāt slepkavības noziegumu, vērstu pret Viņa Karaliskās Augstības, mon­seigneur Francijas reģenta personu, un ka pēc šīs slepkavības vajadzēja sākties dumpim pret karaļa varu — ārkārtējā komisija, kas nodibināta, lai izmeklētu šo noziegumu, atzinusi chevalier de Šanlē par sodāmu valsts nodevībā un Viņa Majestātes aizskāršanā, jo reģenta kunga persona ir tikpat neaizskarama kā karaļa persona.

Tāpēc mēs nolemjam:

Chevalier de Šanlē atņemt visus viņa titulus un privilēģijas; uz mūžu nolādēt viņu un viņa pēctečus; viņa īpašumus konfiscēt; viņa mežā kokus nocirst sešu pēdu augstumā, un viņam pašam nocirst galvu vai nu Grēva laukumā, vai citā vietā, kuru augstākajam prefektam labpatiks norādīt, ja vien Viņa Majestāte to neapžēlos."

Gastons noklausījās spriedumu bāls, bet nekustīgs kā marmora sta­tuja.

—   Un kad sodu izpildīs? — viņš jautāja.

—   Kad Viņa Majestātei labpatiks, — atbildēja policijas leitnants.

Gastons juta spēcīgu spiedienu deniņos, asiņaina migla aizklāja viņa

acis. Viņa domas sāka aptumšoties, bet viņš klusēja, lai neizteiktu kaut ko sevis necienīgu. Šis spējais satraukums tomēr drīz vien pārgāja. Pa­mazām viņa seja noskaidrojās, asinis atgriezās vaigos, un viņa lūpas sa­vilkās nicīgā smīnā.

—    Labi, — viņš noteica. — Kad vien pienāks Viņa Majestātes pa­vēle, es būšu gatavs. Es tikai gribētu zināt, vai pirms nāves man būtu atļauts redzēt dažus cilvēkus, kas man ir dārgi, un izlūgties kādu karaļa labvēlību.

Aržansona acis iedzirkstījās ļaunā priekā.

—    Šanlē kungs, es jums jau teicu, ka būsim pret jums iecietīgi. Jūs varējāt pateikt man to jau agrāk, un Viņa Majestātes labsirdiba varbūt nebūtu noraidījusi jūsu lūgumu.

—   Jūs mani pārprotat, cienītais kungs, — ar pašcieņu sacīja Gastons. — Es lūdzu no Viņa Majestātes tikai tādu labvēlību, no kuras neciestu mans un viņa gods.

—   Jūs gan varējāt minēt karaļa godu pirmajā vietā, — aizrādīja kāds asesors, un viņa toni ieskanējās galminieka kašķība.

—   Cienītais kungs, — atbildēja Gastons, — es miršu, un mana slava sāksies drīzāk nekā Viņa Majestātei.

—    Ko tad jūs lūdzat? — noprasīja Aržansons. — Runājiet, un es jums tūlīt pateikšu, vai ir izredzes, ka jūsu lūgumu ievēros.

—   Vispirms es lūdzu, lai manus titulus un nopelnus, kam gan maza nozīme, neizdzēstu un nelikvidētu, jo man nav pēcnācēju, es mirstu gluži viens, un mans vārds ir vienīgais, kas mani pārdzīvos. Bet tā kā tas nav dižciltīgs un slavens, tas ilgi mani nepārdzīvos.

' — Šādu karalisku labvēlību var izrādīt tikai Viņa Majestāte, un Viņa Majestāte ari atbildēs. Vai tas ir viss, ko jūs vēlējāties?

—    Nē, es vēlos vēl kaut ko, bet nezinu, pie kā lai griežos ar šo lūgumu.

—    Pie manis vispirms. Kā policijas leitnants es spriedīšu, vai varu pats uzņemties atbildību un izpildīt jūsu lūgumu, vai man jāgriežas pie Viņa Majestātes.

—    Nu, labi, es vēlos, lai man atļauj satikties ar Helēnu de Šavernī jaunkundzi, kas atrodas Viņa Ekselences gercoga Olivaresa aizgādībā, un ar hercoga kungu pašu.

Pēs šā lūguma Aržansons savādi sakustējās. Chevalier iztulkoja to tā, ka Aržansons šaubās, un steidzās piebilst:

—    Es esmu ar mieru satikties ar viņiem vienalga kurā vietā un uz īsu laiku.

—   Labi, Šanlē kungs, jūs viņus redzēsit.

—    Ak, Aržansona kungs, — iesaucās Gastons, pasperdams soli uz viņa pusi, it kā lai satvertu viņa roku, — jūs mani bezgala iepriecinājāt.

—   Tomēr ar vienu noteikumu, Šanlē kungs.

—    Kādu? Sakiet! Nebūs tāda noteikuma, kas savienojams ar manu godu, ko es nepieņemtu apmaiņai pret tik lielu žēlastību.

—   Jums ar savu muižnieka goda vārdu jāapsola nestāstīt nevienam, ka esat notiesāts.