— Un es to labprāt darīšu, sevišķi tāpēc, ka viena no abām personām, droši vien, mirtu, ja to uzzinātu.
— Nu, tad jau labi! Vai jums vairāk nekas nav sakāms?
— Nē. Es tikai vēlētos, lai jūs apliecinātu, ka es neesmu nekā stāstījis.
— Jūsu liegšanās ir ierakstīta protokolā. Sekretār, pasniedziet Šanlē kungam aktus, lai viņš tos izlasa un paraksta!
Gastons apsēdās pie galda, un kamēr Aržansons un tiesneši, nostājušies ap viņu, sarunājās savā starpā, viņš uzmanīgi izlasīja visus aktus un savas atbildes pratināšanas laikā.
— Aržansona kungs, — sacīja Gastons, — jūsu dokumenti ir kārtībā. Vai man būs gods jūs vēl redzēt?
— Neticu, — atbildēja Aržansons ar savu parasto brutalitāti, kuras dēļ no viņa baidījās visi apsūdzētie un notiesātie.
— Nu tad uz redzēšanos citā pasaulē, Aržansona kungs. Aržansons palocījās un pārmeta krustu, kā parasti dara tiesneši, atvadoties no cilvēka, kuru tie nupat notiesājuši uz nāvi. Tad majors aizveda Gastonu atpakaļ uz viņa kameru.
XXXI
Ģimenes naids
>
Kad Gastons atgriezās savā kamerā, viņam vajadzēja sazināties ar Demenīlu un Pompadūru, kas bija palikuši nomodā, lai dzirdētu no viņa jaunas ziņas. Izpildot Aržansonam doto solījumu, viņš ne vārda neminēja par savu nāves spriedumu, bet paziņoja tikai, ka šoreiz viņš pratināts daudz nopietnāk nekā citām reizēm.
Bet pirms nāves viņš gribēja vēl uzrakstīt dažas vēstules, tāpēc palūdza no chevalier Demenila gaismu. Kā lasītājs atceras, zīmuli un papīru zīmēšanai viņš jau bija saņēmis no cietuma priekšnieka. Šoreiz Demenīls nosūtīja viņam aizdedzinātu sveci. Kā redzams, visas lietas progresēja. Mezonriižs nekā nevarēja atteikt Lonē jaunkundzei, bet Lonē jaunkundze dalījās ar savu chevalier, kas, kā daždien labs cietuma biedrs, dalījās savās bagātībās ar kaimiņiem Gastonu un Rišeljē.
Neievērojot Aržansona solījumu, Gastons arvien vēl šaubījās, vai viņam ļaus tikties ar Helēnu, bet zināja, ka viņam neļaus mirt bez garīdznieka. Un nebija nekādu šaubu, ka šis garīdznieks uzklausīs nāvei nolemtā pēdējo lūgumu un nodos divas vēstules pēc piederības.
Gatavodamies rakstīt, viņš izdzirda Lonē jaunkundzes signālu, ka tā grib viņam kaut ko nodot. Tā bija viņam adresētā vēstule. Šoreiz Gastons varēja to izlasīt: viņam bija svece.
Vēstulei bija šāds saturs:
„Mūsu draugs, — jo jūs esat kļuvis mums draugs, un mums vairs nav no jums nekas jāslēpj — paziņojiet Demenīlam par šo jocīgo cerību, ko es saklausīju kādā Hermaņa vārdā."
Gastonam ietrīcējās sirds. Varbūt arī viņš atradīs šajā vēstulē kaut kādu pamatu cerībām. Vai tad viņam neteica, ka viņa liktenis nav šķirams no Selamāra sazvērnieku likteņa? Taisnība gan — tie, kas viņam to teica, nekā nezināja par viņa sazvērestību.
Un viņš lasīja tālāk:
„Pirms pusstundas ieradās ārsts Mezonrūža pavadībā. Mezonrūžs tik maigi pavērās manī, ka uzskatīju to par vislabvēlīgāko zīmi. Un tomēr, kad es lūdzu viņam atļauju parunāt ar ārstu divatā vai vismaz čukstot, viņš izrādīja pretestību, ko es ar savu smaidu salauzu.
Viņš teica: „ Vismaz vienosimies tā: neviens nezinās, ka neesmu dzirdējis jūsu sarunu, jo nav šaubu, ka es zaudētu savu vietu, ja kāds uzzinātu par manu vājību."
Šīs mīlas un personīgo interešu kombinējums man šķita tik grotesks, ka es smiedamās apsolīju visu, ko viņš gribēja. Jūs redzat, ka es turu vārdu.
Viņš atgāja nost, un Hermaņa kungs pienāca man klāt.
Tad sākās dialogs, kurā žesti nozīmēja vienu, bet vārdi izteica citu.
„Jums ir labi draugi," sacīja Hermanis, „draugi ar augstu stāvokli, kas sevišķi interesējas par jums."
Es, protams, iedomājos Mēna kundzi.
„Ak, Hermaņa kungs," es iesaucos, „jums uzdots kaut ko izdarīt manā labā?"
„Cst!" apsauca mani Hermanis. „Parādiet man mēli."
Jūs sapratīsit, cik stipri pukstēja mana sirds."
Gastons uzlika roku uz savas sirds un juta, ka arī tā neganti sit.
„Un ko jūs man nodosit?"
„Ak, es pats nekā. Bet jums atnesīs attiecīgo priekšmetu."
„Bet kas tas par priekšmetu, sakiet!"
„Visiem zināms, ka Bastīlijas gultas ir sliktas un sevišķi slikti apsegtas, un man uzdeva piedāvāt jums…"
„Ko tad, galu galā?"
„Kāju segu."
Es sāku smieties. Manu draugu pašaizliedzība aprobežojās ar to, lai neļautu man saaukstēties.
„Dārgais Hermaņa kungs," es viņam teicu, «pašreizējā situācijā man liekas, ka maniem draugiem vajadzētu drīzāk raizēties par manu galvu nekā par manām kājām."
„Tā ir kāda draudzene."
„Kas šī draudzene tāda ir?"
„Šarolē jaunkundze," tik klusu nočukstēja Hermanis, ka es tik tikko sadzirdēju.
Tad viņš aizgāja.
Un es, dārgais chevalier, tagad sēžu un gaidu Šarolē jaunkundzes segu.
Izstāstiet to Demenīlam. Viņš par to smiesies."
Gastons bēdīgi nopūtās. Apkārtējo ļaužu jautrība smagi nospieda viņa sirdi. Vai tās bija jaunas mokas, ko viņam izgudroja, neļaujot stāstīt par savu likteni nevienam cilvēkam? Viņam likās, ka viņš būtu atradis mierinājumu asarās, ko šie divi kaimiņi būtu nobirdinājuši par viņa nelaimēm. Tas ir liels mierinājums, ja divas mīlētāju sirdis žēlo cilvēku, kas pats mīl un drīz mirs.
Gastonam nebija arī drosmes izlasīt šo vēstuli Demenīlam. Viņš aizsūtīja tam pašu vēstuli un pēc brīža izdzirda skaļus smieklus. Tai pašā brīdī viņš atvadījās no Helēnas.
Daļu nakts pavadījis rakstot, viņš iemiga. Divdesmit piecu gadu vecumā vienmēr vajag gulēt, pat tad, ja ir jāiemieg uz mūžu.