Tas bija kā uguns pakulās.
Meitas kliegdamas iebēga kaktā. Kalpi mēģināja izskriet pa logu.
Neviens nedrīkst atstat maju! — Lips Tulians pavēlēja, pistoli labajā rokā turēdams.
Šinī briesmu brīdī bija aizmirsti visi spriguļi, siena dakšas, un neviens vairs neatcerējās aizkrāsnē ieslieto berdanku.
Krišjānis ielīda pulksteņa kastē. Ignacs paslēpās zem kāda krēsla. Stofelis uzrāpās uz krāsns, bet Florians ielīda pagultē.
Lips Tulians neievēroja kalpus, bet visu uzmanību piegrieza ciema vecākajam.
Uzklausiet mani, — viņš stingri teica, — pirms dažām dienām mani ļaudis no šejienes aizveduši jūsu naudas kasti.
Tā jau ir, augstais kungs, — ciema vecākais stostījās.
Lips Tulians izvilka no mēteļa kabatas smagu naudas maku un uzlika to uz galda.
Te ir jūsu nauda, — viņš pārsteigtajam ciema vecākajam sacīja.
Pēdējais nespeja savām acīm ticēt. Bet jau nākoša mirklī Lips Tulians, pasaucis zēnu, sacīja:
Ciema vecākais, jūs esat atraitnis, un jums nav bērnu. Arī savu audžumeitu esat pazaudējis. Par daudz slikti jūs viņu turējāt. Bet tas lai paliek. Neesmu nācis ar jums tiesāties. Tagad es jums atvedu citu bērnu — šo mazo Jēkabu, tas jums jāpieņem bērna vietā, jo viņš ir bārenis, bohēmietis.
Ciema vecākais, uzlūkojis Jēkabu, vaicāja:
Vai bērna vietā?
Nu jā, bērna vietā! — Lips Tulians pērkona balsī uzsauca, tā kā uztrauktais ciema vecākais gandrīz no krēsla nokrita. — Vai es diezgan skaidri nerunāju? So naudu izlietojiet zēna vajadzībām; sūtiet viņu skolā, lai tas ko labu iemācās. Tik sargieties to mocīt, vai slikti audzināt. Es arvien par viņu ievākšu ziņas — un, ja jūs neizpildīsit manas pavēles, tad es jums likšu skaitīt pēdējo lūgšanu. Vai sapratāt?
Jā, jā, augstais kungs, — ciema vecākais atbildēja.
Tagad Jēkabs ir jūsu dēls, — Lips Tulians turpināja. Neaizmirstiet, ka viņš ir godīgu vecāku bērns. Es viņu še atvedu, lai tas uzaugtu par krietnu cilvēku. Audziniet viņu labi, lai tam nav iemesla jūs apsūdzēt. Se būs nauda. Tik neaizmirstiet manus vārdus! Ja es ko dzirdēšu, nu tad, ciema vecākais, es vēlreiz atnākšu!
Tad Lips Tulians griezās pie Jēkaba.
Dzīvo vesels, manu puisēn, — viņš maigi teica. — Esi vienmēr labs un godīgs, mācies, es būšu par tevi nomodā! Un nu, ar labu nakti — esi uzcītīgs, še ir tava jaunā^dzimtene, dzīvo laimīgs, kamēr es tev pagādāšu ko citu.
Jēkabs skaļi raudāja un gribēja skūpstīt Lipam Tulianam roku.
Atcerieties mani, ciema vecākais, — viņš draudoši teica, — tagad šis zēns ir jūsu dēls! — Tad viņš apgriezās un aizgāja.
Ciema vecākais vēl ilgi nespēja atjēgties no izbailēm un gaidīja, vai tik laupītājs nenāks atpakaļ. Arī kalpi neuzdrošinājās atstāt savas paslēptuves, un Jēkabs vēl vienmēr raudāja.
Beidzot ciema vecākais iedomāja Lipa Tuliana vārdus: ja viņš Jēkabam darīs labu, tad tam nekas ļauns nenotiks.
— Apmierinies, Jēkab, — viņš laipni sacīja. — Es tagad esmu tavs tēvs, tev vienmēr klāsies labi, nebēdājies. Pastāsti man, kā tu nokļuvi pie šī briesmīgā vīra, kā tas notika?
Jēkabs, asaras slaucīdams, stāstīja par savu nelaimīgo vecāku likteni.
Un, jo vairāk Jēkabs stāstīja jo lielāka kļuva vispārējā ziņkāre, tā ka viens pēc otra pamazām atstāja savas paslēptuves.
Visi brīnījās par Lipa Tuliana augstsirdību.
. Florians bija iespiedies pagultē un nekādi nevarēja tikt ārā. Ignacs ar Krišjāni - vilka to aiz kājām, tomēr nekas neiznāca. Arī gultu nēvarēja pacelt, jo tā bija piestiprināta pie sienas. Stofelis, gribēdams palīdzēt, kāpa no krāsns zemē, bet tanī mirklī lūza krāsns zimza un Stofelis ar visiem ķieģeļiem uzkrita berdankai. Norībēja pērkonam līdzīgs grāviens — izšāvās spožas liesmas — istaba bija pilna dūmu, visi gulēja pakrituši uz grīdas, bet veseli.
Tā beidzās Lipa Tuliana apmeklējums!
110. n o d a ļ a GRĀFIENE KOZELA KENIGSTEINĀ
Dritvaikociņ! Vēlāk vai visas Drēzdenes bābas sadzīs cietoksnī. Tā tik vēl trūka — tad jau visas kameras būs jāpārtaisa par dejas grīdām un tualetes istabām. Fuj, velns!
Tas bija ģenerālis Kijaus, kura sirds patlaban vārījās. Viņš bija saņēmis ziņu no'Drēzdenes un, pergamentu rokā turēdams, skraidīja apkārt it kā zeme sviltu zem papēžiem.
Ko grāfs Flemings gan iedomājas,-es lai vēl grāfieni Kozelu uzņemot! Nu jau paliks pavisam skaisti. Kā kāda pele paskraida, tā visi sievišķi uzreiz krīt ģībonī, un es — ģenerālis Kijaus — tad varu skraidīt apkārt ar ožamlupatām un odieriem. Fui!
Komandants bija piesarcis kā vēzis.
He, kur lai es ņemu pomādes un tādas lietas? Saki tu man! — viņš uzbļāva ziņnesim.
Bet, ekselence, tās jau žēlīgā grāfiene pati paņems līdz.
Tā — tā, — vecais īgni pavīpsnāja, — na ja, tad jau tā būs. Vēlāk visi mani grenadieri .parādē smirdēs pēc odekanaļas, vai kā to draņķi sauc. Na, tad tik būtu skaisti — es nevienu sievišķi necietīšu Kenigsteinā, un tā paliek!
Bet, ekselence, grāfa pavēle!
Lai velns mani parauj, — vecais šķendējās. — Lai tad viņa ekselence pats nāk uz cietoksni komandēt. Es iešu uz Drēzdeni par ministru. Oho, tad visiem spalvu dīdītājiem ietu smalki.
Tā 'tas turpinājās vēl labu brīdi.
Ģenerālis Kijaus bija pārskaities, jo viņš bija pazīstams kā briesmīgs sieviešu ienaidnieks, kurš jau pa versti bēga no brunčiem.
Beidzot viņš tomēr padevās liktenim.
Na, grāfienei būs labi, — viņš teica, — es viņu ievietošu Jura cietumā, tur žurku ir papilnam.
Bet, ekselence, — ziņnesis iesaucās.
Muti turi, — vecais uzbļāva, — kā teicu, tā būs, un man tur vēl būs savs labums. Žurkas ar saviem midzeņiem aizvāksies, kad ieodīs tās smaržas, un pēc tam man tur būs puslīdz labi vīriešu korteļi. Manis pēc lai -Kozela nāk. Kad tad viņa ieradīsies?