Выбрать главу

, — Vēl šovakar, .pajūgiem drīz jābūt klāt, es domāju, tur būs vairāk kā divdesmit vezumu.

Svētais Miķeli, — ģenerālis Kijaus stenēja, — tad jau vairs nevarēs apgriezties. Na, manis dēļ, gan pagaidām lūžņas sabāzīs cietoksnī. Un, ja man zviedri bāzīsies virsū un nebūs- telpu, tad likšu visu to jezgu iegāzt Elbā!

Sabozies viņš devās lejā, un pareizi: patlaban tika atvērti visi vārti, lai ielaistu grāfienes Kozelas mantas vezumus.

Oficieriem jau bija ziņots.

Bet tie nemaz nebija saskaitušies, gluži otrādi, tie priecājās, jo grāfiene jau bija pati skaistākā sieviete visā valstī. Un valdzinošo karaļa mīļāko nu bieži vien būs izdevība aplūkot tuvumā.

Turklāt vēl nāk kamerdāmas un smukiņas istabenes, kuras arī nav ne no akmens, ne koka — o, tā tik būs zaļa dzīve!

Ģenerālis Kijaus ie'vēroja virsnieku sajūsmu.

Nu, nepriecājieties par agru, — viņš norūca, — gan es gā­dāšu, ka starp jums un bābiešiem nenotiek nekāda satikšanās. Drit- vaikociņ — sāk jau smirdēt pēc harēma. Tfu!

Ģenerālis Kijaus nicinoši nospļāvās un uzgrieza vezumiem mu­guru.

No dažiem ratiem skatījās rožainas meiteņu sejas, tās bija grā­fienes istabenes, kas ziņkāriem skatiem vēroja drūmo ēku un staltos virsniekus.

Vezumi tika izkrauti. Grenadieri iestiepa bagāžu Jura pietuma zālēs un istabās — tā sauktajā žurku mājā, un drīz vien meiteņu spiegšana paziņoja, ka istabenes jau sastapušās ar dažiem garas- tainiem dzīvniekiem.

Ģenerālis Kijaus smējās, zobus sakodis.

Aha — nu viņas dabū iepazīties ar bailēm. Klausieties tik, kā viņas jož!

Skuķes ar paceltiem svārciņiem šausminādamās izskrēja pagal­mā, bet pat daiļās kājiņas nespēja aizkustināt neglābjamā sieviešu ienaidnieka sirdi.

Ko jūs tā kliedzat? — viņš bargi jautāja, — cietoksnī trok­šņot ir stingri aizliegts.

Ekselence, tur augšā ir žurkas! — istabenes sauca.

Ķeriet ciet, tad jums mazākais būs kas prātīgs, ko darit, — ģenerālis Kijaus atbildēja un aizgāja lepni kā spānietis.

Nekas nelīdzēja, istabenēm bija vien jāpaliek žurku mājā. Toties viņām izdevās aizkustināt grenadieru sirdis, un brašie karavīri tūliņ aizmūrēja ar māliem visus caurumus sienās un grīdā.

Drīz vien bailes bija pāri, un pēc nedaudz stundām Jura cie­tums bija gluži pārvērties.

Dārgas portjeras, logu aizkari, balti kā sniegs, dārgi paklāji un greznas mēbeles — tas viss atstāja pavisam citu iespaidu kā kailie melnie, izdrupušie mūri.

Ģenerālis Kijaus, to redzēdams, zobojās:

Tā ir brangi, nu tik vēl atliek pagādāt mūzikas kapelu, lai var dejot. Un tas vēl var notikt, Kozelai jau vara ir rokā. Na, ja es būtu karalis — lai tad man kādi brunči panāk tuvāk!

Ģenerāļa Kijaus ciešanas ar to vēl nebija galā.

Novakarē vēl daži pajūgi iebrauca pagalmā, un no pirmā iz­kāpa Hilda, skaista un kairinoša kā jūrasmeitu karaliene.

Nekas nelīdzēja, ģenerālim bija jāsaņem karaļa mīļākā.

Kaķukupri — apsveikšanas runu … — vecais stenēja, — to pats velns neizturētu — nolādētie zviedri pie visa vainīgi — tur jau cilvēkam vai mati jāplēš no galvas laukā!

Hilda žēlīgi pieņēma vecā ģenerāļa apsveikumu. Viņa uzsmai­dīja tam tik apburoši, ka lielais sieviešu ienaidnieks jutās cilvēcīgi iejūsmots un kļuva pat laipnāks.

Ja ekselence rītu ilgāk gulētu — es lūdzu nebaidīties, — ve­cais ieminējās, kad Hilda patlaban gribēja ieiet savā jaunajā dzī­voklī.

Viņa pagriezās pret komandantu.

Kādēļ? — grāfiene izbrīnījusies jautāja.

Nu, tiek šauts, — ģenerālis domīgi atteica.

Ar lielgabaliem — vai manevri?

Nē, nē, bet šodien ir pienākusi pavēle nošaut virsnieku Sten- burgu. Un rīt agri spriedums tiks izpildīts.

Hildai tur ne silts, ne auksts. Zviedru virsnieks — kas viņai gar to bēdas! Jā, ja tas būtu laupītāju virsnieks Lips Tulians.

Filip, — viņa dvesa, — tu nāksi šurp, es zinu, un tad…

Ģenerālis patlaban gribēja iet pa trepēm lejā, kad Hilda to vēl­reiz pasauca atpakaļ.

Vai gūstekņi Turku torni labi tiek apsargāti? — tā klusam jautāja.

Na, pats par sevi saprotams.

Un katrs, kas mēģinās tos atbrīvot, tiks saņemts ciet?

Saprotams, ekselence, tam mani grenadieri tūliņ ķertos krāgā. Lai tik kāds pamēģina!

Nu, labi.

Ģenerālis, domīgi galvu grozīdams, kāpa pa trepēm lejā.

Ko tas lai nozīmē, — viņš ņurdēja. — Kozela interesējas par gūstekņiem. Hm, ja aiz tā neslēpjas kaut kas sevišķs, lai mani dzīvu apēd!

111. nodaļa Pārdrošs darbs

Bija pienākusi nakts. Lida savam audžutēvam bija iebērusi alū drusku miega zāles, un modrais cietuma sargs nu gulēja kā āpsis.

Jaunā meitene negulēja. Šī bija .pēdējā nakts, un, ja Lips Tulians neatnāks, tad Stenburgu nošaus. Un tādā gadījumā arī viņai ne­atlika nekas cits, kā mirt.

Pusnakts jau bija klāt.

Lidai jau zuda pēdējā cerība, kad tika pieklauvēts pie loga. Lida steidzās atvērt, un Lips Tulians, logā parādīdamies, iesaucās:

Es turēju vārdu!

Rīt jau būtu par vēlu, — Lida atbildēja, — visā agrumā viņu nošautu.

Tu viņu tik ļoti mīli, bērns, — nu, es tev ticu — pats pazīstu nelaimīgas mīlas sāpes. Eles mokas ir nieks pret tām ciešanām, bet jāizcieš vien ir. Nu sāksim — mums nav daudz laika!

Lips Tulians bija aptinies ar garu, tievu, bet stipru virvi.

Kā ar kareivjiem? — viņš jautāja.

Man vēl tie jāiemidzina, — Lida atbildēja. — Vīns ir te un pudelīte!

Atri, bērns, nekavējies!

Lida jau bija sagatavojusies. Cietuma koridorā stāvēja kāds skapis, kurā viņa glabāja alu. Kareivji to zināja, bet Lida to arvien aizslēdza — skapi uzlauzt tie neuzdrošinājās.