Lida klusiņām izgāja un ielika skapī vīna krūzi. Koridorā bija vēss, un kareivji staigāja.
Te kāds pamanīja, ka skapis nav aizslēgts. Tas paziņoja biedriem, un pēdējie tūliņ saskrēja apkārt. Nedaudz minūtēs tie bija izdzēruši visu vīnu, ikvienam bija iznācis savs malciņš.
— Uz virsnieka Stenburga veselību, mēs dzeram uz viņa ceļojumu viņā pasaulē, biedri — prozlt!
Pēc tam ikviens atkal ieņēma savu posteni. Brīnums. Kādu kareivi sāka inocit žāvas, un, lūk, jau otrs, trešs valstās uz sola kā piedzērušies. Kaprālis jau domāja lamāties, bet ari pats sajuta briesmīgu nogurumu. Galva noslīga uz krūtīm, un viņš sāka krākt. Drīz vien visi gulēja kā nosisti.
Lida izgāja apskatīties un redzēto paziņoja Lipam Tulianam, kas patlaban darbojās pie loga ar virvi.
Vispirms tie devās uz Vitorfa cietumu.
Lips Tulians atvilka smago dzelzs bultu, bet durvīm priekšā vēl bija trīs aizkaramas atslēgas, kuru slēdzenes glabāja ģenerālis. Lipam Tulianam bija līdz nelielas dzelzs knaibles, un ar tām izdevās pārvarēt šo šķērsli, tā ka durvis drīz vien bija vaļā.
Lips Tulians ar virves palīdzību uzvilka Vitorfu no pagraba. Bet kāds tas izskatījās? Bāls, iekritušiem vaigiem un sajukušiem matiem. Spokam līdzīgs, ne cilvēkam.
Atkalredzēšanās bija sirsnīga, bet laiks bija dārgs.
Tamdēļ Vitorfu tūliņ ieveda Lidas istabā, kur tam pa virvi vajadzēja laisties lejā. Tomēr vispirms, lai smeltos spēkus, tam vajadzēja iebaudīt drusku vīna.
Pa to laiku Lips Tulians ar Lidu devās uz virsnieka Stenburga kameru. Te atslēgas bija sevišķi izturīgas, tā ka Lipam Tulianam vajadzīja stipri saņemties, lai uzlauztu durvis.
Beidzot tas arī izdevās, un Stenburgs bija atsvabināts. Viņš iekrita Lidas apkampienos.
Vakarā tam bija pasludināts nāves spriedums, ko izpildīs agri no rīta, un virsnieks visu nakti bija lūdzis Dievu. Tagad tam viss šķita kā sapnis, iekams tas paguva atjēgties.
Stenburgam ar Lidu bija daudz ko runāt par savu mīlu, bet Lida neaizmirsa zvērestu — to viņa nedrīkstēja- lauzt, bet viņā saulē — tur Lida solījās viņam piederēt.
Vitorfs vairs nebija istabā un, tā kā tuvojās rīts un nebija laika, Lips Tulians pieveda Stenburgu pie loga, lai tas tūliņ laižas zemē, lai viņam ar Elzbeti arī vēl atliktu laika sekot. Stenburgs kāpa veikli, un Lips Tulians gribēja pagaidīt, līdz viens no viņiem būs zemē.
Te virve iekrakšķējās, neizturēdama divu cilvēku svaru, 'vēlreiz — .un virve satrūka.
Par Elzbetes glābšanu nu vairs nebija ko domāt, jo bez virves tas nebija iespējams. Tamdēļ Lips Tulians pieteica Lidai sveicināt
Elzbeti un paziņot, ka Vitorfs ir brīvs un ka arī viņa drīzumā tiks atsvabināta.
Lips Tulians vēl ieteica Lidai vispirms aiztaisīt logu un dur-' vis un pēc_tam arī pašai ieņemt miega zāles, lai uz viņu nekristu ne mazākās aizdomas. Lida apsolīja to visu izdarīt. Metās jau gaišāks, un Lips Tulians kāpa gar mūri lejā.
112. nodaļa Zārbergs Prāgā
«Asinssuns» drīz aizmirsa neģēlīgo divkāršo slepkavību netālu no Bohēmijas robežas.
Uz Prāgu ceļodams, tas sasniedza Moldavas līdzenumu.
No šejienes viņš sūtīja viltīgāko biedru uz brīvkunga pili pēc izpirkšanas naudas. Pēc divi dienām sūtnis atgriezās ar ziņu, ka pilī atrodoties vienīgi muižkungs, bet visi brīvkunga ģimenes locekļi dzīvojot Prāgā.
Baidīdamies, ka brīvkungs nenomirst, viņš steidzās uz Prāgu. Tur viņš nebija svešs. Kāds viesnīcnieks, kurš uzpirka no laupītājiem mantas, tādā kārtā būdams viņa līdzdalībnieks, pazina Zār- bergu un ieveda to otrā stāva istabā, kur slepeni varēja sarunāties. Viesnīcnieks uznesa pudeli vīna, un. Zārbergs dzerot prasīja, lai viesnīcnieks pastāsta, kas Prāgā jauns dzirdams. Viesnīcnieks tam stāstīja, ka Hradžinas komandants, pulkvedis fon Greifensteins, esot izsolījis tūkstoti zelta guldeņu tam, kurš atradīšot viņa meitu. Tālāk esot zināms, ka meitu saucot Lida un viņa izaugusi pie čigāniem. Pēc tam viņš pastāstīja par atgadījumu Lidas un Bitela starpā.
Zārbergs pārdomāja. Viņš Lidu pazina personīgi, jo tolaik viņš vēl ietilpa Lipa Tuliana bandā, un pēdējais daudzreiz bija sūtīj'is Lidu uz Prāgu. Saprotams, ka Zārbergs tagad nezināja, kur Lida atrodas, un viņam tas arī nebija vajadzīgs, viņš tikai naudu gribēja iegūt.
Tamdēļ Zārbergs viltīgi ieteicās viesnīcniekam, ka viņš, patei-, coties gadījumam, zinot, kur Lida patlaban atrodas, un tamdēļ gribot saņemt solītos guldeņus.
Bet viesnīcnieks, rie mazāk viltīgs būdams,- tūliņ saprata, ka Zārbergs Lidu nemaz nepazīst un sameklēs kādu citu meiteni, kura būs gatava uzdoties par Lidu.
Protams, ka arī viesnīcnieks gribēja saņemt kādu daļu no šīs summas. Zārbergs viņam paskaidroja, ka tas šai lietā neko nespējot darīt un tam arī nekāda daļa nenākoties, bet viesnīcnieks pastāstīja, ka pulkveža sulainis Roberts arvien ienākot viņa krodziņā un esot šim labs paziņa. Tad Zārbergs bija ar mieru dalīties, un viņi uz to sniedza viens otram roku.
Divi cilvēki bez sirdsapziņas Apņēmās izmuļķot kādu nelaimīgu tēvu un apgānīt viņa svētākās jūtas, kad tik nauda nāk. Par šo lietu viņi bija vienojušies.
Tagad Zārbergs atcerējās, kādēļ īsti ieradies Prāgā, un pateica viesnīcniekam, ka resnais Freidenbergs ar savu meitu atrodas viņa gūstā. Brīvkunga piederīgie dzīvojot Prāgā, un viņš nu gribot ar tiem ievadīt sarunas par izpirkšanas naudu.
Viesnīcnieks arī cerēja šai lietā ko iemantot un teica, ka šo lietu esot viegli nokārtot. Brīvkunga radinieki uzturoties Hradžinā kā pulkveža fon Greifensteina viesi. Ar sulaini Robertu varot nosūtīt kādu vēstuli. Zārbergs bija ar mieru un, pats rakstīt neprazdams, uzdeva viesnīcniekam pagatavot vēstuli, bet uzprasīt labi prāvu summu, jo šie jau bez kaulēšanās nemaksāšot.
Viesnīcnieks, kurš jau daudzreiz tādus rakstus bija pagatavojis, apņēmās vēstuli uzrakstīt. Bet nu bija jāvienojas par vietu, kur nauda saņemama, jo Prāgā tas nedrīkstēja būt. Pie robežām, Vara kalnā, esot droši.