Jā — jā, Lipam Tulianam nekas neesot neiespējams, — citi virsnieki piebalsoja.
Es nevaru ticēt, viņam tak nav spārnu un viņš — kā cilvēks — nevar un nevar Kenigsteinā iek|ūt. Tas nav iespējams — par to nav ko domāt!
Atkal valdīja klusums.
Ieradās ārsts.
Ekselence, — tas sacīja, — es izmeklēju gulētājus. Tie ir iemidzināti, tas nav dabisks miegs, grenadieriem ir iedotas miega zāles!
Nieki — viņi ir pārdzērušies, un tas ir viss! Gan es viņiem parādīšu, kā var uzmosties!
Cietumsargs un viņa meita arī guļ tādā pat miegā, ,-r- ārsts turpināja, — vai tad jaunā meita arī būtu pārdzērusies?
Lai viņi visi izguļas, — komandants rājās. — Es tad pats arī iedzirdīšu grenadierus. Es šiem maitasgabaliem rādīšu ievērot pienākumu!
Tā tas turpinājās vēl labu brīdi.
Bet nelīdzēja ne lāsti, ne meklēšana: bēgļi nekur nebija atrodami.
Beidzot ģenerālis pavēlēja pārmeklēt visas cietokšņa ēkas, un atkal iesākās meklēšana.
114. nodaļa Uz Liljensteinas
Pretim Kenigsteinas cietoksnim, otrā Elbas krastā, rēgojās Lil- jensteiņas klints.
Klints augstākajā virsotnē sēdēja divi no galvas līdz kājām apbruņojušies sargi.
Bet apakšā, meža ēnā, zālē atlaidušies atpūtās trīs noguruši ceļinieki — Lips Tulians un no cietuma izvestie, virsnieks Stenburgs un Vitorfs.
Zviedrs vēl nezināja sava glābēja vārdu, jo Lipis Tulians par to klusēja.
Jaunais virsnieks atcerējās Lidu. Kādēļ gan daiļā meitene nenāca viņam līdz. Vai kāda noslēpuma vai zvēresta dēļ tā nedrīkst viņam piederēt?
Lips Tulians sačukstējās ar savu draugu Vitorfu. Vitorfs bēdājās, ka Elzbete nav atsvabināta. Lipis Tulians mierināja viņu, apgalvodams, ka lai nekas nenotikšot un ka viņš to vēlāk arī atsvabināšot. Bet Vitorfs baidījās, ka viņa netiek mocīta tādēļ, ka nesaka savu vārdu, ministrs jau solījies to darīt. Lips Tulians sacīja, ka Flemings to vis nedrīkstēšot darīt, jo tad ātri varot gadīties, ka ministrs sagaida vēl otru apmeklējumu, kurā viņam neizietu tik gludi ka pirmo reizi. Viņš parūpēšoties, lai Elzbete netiek mocīta.
Viņi paskatījās uz cietoksni un brīnījās, ka tur nekāda kustība nav manaiina. Neviens kareivis neizgāja no cietokšņa. Bēgļu vajāšana tātad nav rīkota. Varēja redzēt, ka kareivji ir pilnīgā nesaprašanā, vai arī domā, ka bēgļi paslēpušies turpat cietoksnī.
Lips Tulians uzcēlies devās pie Stenburga, kurš sapņodams skatījās uz cietoksni.
Šovakar, kungs, es jūs pavadīšu, — Lips Tulians.teica Sten- burgam. — Pāris naktis mums vajadzēs ceļot, jo dienu mēs nedrīkstam rādīties. Es dzirdēju, ka jūsu tautieši jau esot tuvu pie Drēzdenes.
Zviedri nav vis mani tautieši, es tikai dienēju zviedru karaspēkā un esmu vācietis no Baltijas provincēm.
O, tad es priecājos, — Lips Tulians iesaucās, — jo mani
vecāki arī cēlušies no Baltijas zemēm un bija tur piederīgi.
Stenburgs vēroja sava glābēja daiļo stāvu.
Nu viņi pārrunāja šo un to, arī laimīgo kritienu, kad trūka virve un tie abi nokrita tik laimīgi, ka nemaz ^nesasitās. Lips Tulians ierunājās, ka tā esot zīme, ka viņš, Stenburgs, pilnīgi atgūšot brīvību un viņu vēl gaidot laimīga nākotne.
Bet nu Stenburgs atklāja Lipam Tulianam visu savu sirdi un stāstīja, cik ļoti un neizsakāmi tas iemīlējis Lidu un nespējot bez viņas dzīvot. Viņš nevarot saprast, kamdēļ Lida nav nākusi līdz, kas gan viņu atturot, kas liekot atteikties, jo Lida arī viņu mīlot.
Arī Lips Tulians apgalvoja, ka Lida mīlot Stenburgu, jo uz viņas lūgumu vien Stenburgs ticis atsvabināts. Bet ja nu Lida nevarot tam sekot — tur tiešām vajagot būt kādam sevišķam iemeslam.
Stenburgs dievojās, ka šis gan visu ko aizmirsīšot, bet Lidu nekad, viņš mīlēšot to līdz pēdējam elpas vilcienam.
Lips Tulians iedomāja savu mīlu, arī viņš, tāpat kā Stenburgs, mīlēja — ak, un cik nelaimīgi!
Pret likteni esam nespēcīgi, to grozīt nevaram, — Lips Tulians teica. — Bet es ar Lidu parunāšu un domāju, ka jums reiz uzsmaidīs laime. Lida tiešām ir jūsu cienīga un darīs jūs laimīgu.
Stenburgs tam pateicās, silti roku spiezdams.
Diena pagāja pilnā mierā un viņi atpūtušies varēja ceļot tālāk. Tiklīdz satumsa, Stenburgs atvadījās no Vitorfa un abi ar Lipu Tulianu aizgāj'a, jo Lips Tulians zināja visas tekas. Netālu iepakaļ kā neredzams spoks sekoja čigāns Kremo.
115. nodaļa Grāfienes Kozelas kambardāma
Kenigsteinas cietoksnī valdīja liels uztraukums. Visi kakti un visi caurumi bija izmeklēti. Skursteņos šāva. Bet viss velti. No izbēgušajiem nebija ne vēsts.
Nu bija iemesls māņticībai. Tas ir Lipa Tuliana darbs, visi spriieda. Viņš sabiedrojies ar pašu velnu, padarījis sevi un abus bēgļus neredzamus un tā izvedis viņus laukā.
Visniknākais bija ģenerālis Kijaus, jo viņam bija jāatbild par visu, un tamdēļ tas nespēja valdīt dusmas.
Arī Hilda no Kaspara drīz vien uzzināja notikušo.
— Tas bijis Lips Tulians, — Kaspars teica, — neviens cits to nebūtu izdarījis, bet, kā viņš to izdarījis — zināms, tas vēl ir jautājums!
Hilda bija kā no laivas izsviesta. Viņas vienīgā cerība bija — ka Elzbete vēl ir cietumā un ka Lips Tulians ieradīsies pēc Elzbetes, tas bija droši. Bet vai tad izdosies viņu sagūstīt, tas bija jautājums.
Sīs domas nomocīja grāfieni, viņa nepacietīgi gaidīja Emmu, savu uzticamo kambardāmu.
Pa tam bija uzmodināti sargi, bet tie neko daudz nezināja teikt. Viņiem uznācis liels nogurums, miegs, un kas pēc tam noticis — par to neviens neko nezināja stāstīt.
' Ģenerālis Kijaus piesprieda katram divdesmit piecus spieķa cirtienus un četrpadsmit dienas aresta — pirmās divas dienas bez ēšanas. Šo spriedumu tūliņ izpildīja.
Vienīgi Kilians palika bez soda, jo tam liktenīgā naktī bija tiesības gulēt un tādēļ to nevarēja saukt pie atbildības.