Выбрать главу

Soda izpildīšanas brīdī cietokšņa pagalmā iebrauca 'kādi rati.

Atbraucēja bija Emma Rosta, grāfienes uzticamā kambardāma, kura pa Hildas prombūtnes laiku Pilnicā bija tēlojusi grāfienes lomu.

Tikko ienāca Emma, Hilda tūliņ aizslēdza durvis, ieveda viņu savā buduārā un izstāstīja tai visu, kas pa šo laiku atgadījies cie­toksnī. Abas nosprieda, ka vainīgais ir bijis Lips Tulians.

Bet nu Hilda gribēja kaut ko dzirdēt par noslēpumaino sievieti Pilnicas pilī.

Emma stāstīja, ka nelaimīgā vienmēr žēlojoties pēc savas mei­tas. Bez tam Emma apgalvoja, ka noslēpumainā sieviete esot .Roh- licas grāfiene — senākā kūrfirsta mīļākā, kura kādreiz tām node­rēšot. Bet šo lietu atstāja uz vēlāku laiku.

Vispirms bija jānospriež, kā vislabāk iegūt Lipu Tulianu.

Ka Lips Tulians nāks uz Kenigsteinu pēc Elzbetes — tas bija vairāk nekā droši — un tādēļ ari Hilda iedomājās Elzbeti par Lipa Tuliana mīļāko.

Viņa labprāt būtu nonāvējusi Elzbeti, ja tik gadltos izdevība.

Lai šā vai tā, Lips Tulians tai jādabū.

Beidzot Emma aizrādīja Hildai, ka neesot nekādas izredzes ar varu iegūt Lipu Tulianu. Viņai esot kāda labāka ideja — mīlas zāles.

Hilda šiem vārdiem neticēja, bet Emma apgalvoja, ka kādreiz pati par to pārliecinājusies. Drēzdenē esot dzīvojis kāds jauns, ba­gāts virsnieks, kas ilgi vieglprātīgi lakstojies ap kādu dāmu, bet pie laulībām nekad nebijis piedabūjams. Beidzot jaunava uzmeklējusi kādu sievu, kura pratusi izbrūvēt mīlas zāles.

Kad virsnieks šīs zāles iedzēris .līdz ar vīnu — jau otrā rītā tas apprecējis devēju.

Nu Hilda uzdeva Emmai kādreiz uzmeklēt šo zāļu sievu. Emma to labprāt apņēmās.

Pēc tam pārsprieda, kādā ceļā iegūt ministra Fleminga noslē­pumus. Vienīgais cilvēks, kam ministrs uzticēja savus noslēpumus, bija viņa vecais sekretārs. Nolēma izlietot viltu. Emma, lai visu uzzinātu, apņēmās kļūt par sekretāra līgavu. Par šo joku abas gardi pasmējās.

116. nodaļa Nedarbs

Prāgas viesnīcnieka krodziņā ienāca kāds pavecs vīrietis un tūliņ uzsauca pasniegt vīnu.

Tas bija pulkveža Greifensteina sulainis Roberts.

Saimnieks iesteidzās pagrabā un atgriezies ielēja sulainim glāzē ugunīgo dzērienu no Austrijas kalniem.

Smalks vīniņš, vai ne?

Roberts slavēja vīnu un priecājās, ka nu kādu stundiņu var at­pūsties, jo vienā nemierā vien jādzīvojot tās pašas meitenes dēļ.

Pulkvedis laikam pieliek visas pūles, lai atdabūtu pazudušo?

Kā nu ne, kā nu ne. Pēc astoņpadsmit gadiem tev uzreiz nāk zināms, ka par mirušu turētā meita nemaz nav mirusi. Un nu uzreiz tā pazūd. Vai tur nav trakam jāpaliek? Pulkvedis jau neguļ ne nakti, ne dienu. Viņš būtu vai visu valsti apceļojis, lai sameklētu pazudušo bērnu.

Tas viņam nav vajadzīgs, — viesnīcnieks svarīgi ieminējās.

Kā tā?

Viesnīcnieks sataisīja noslēpumainu ģīmi.

Nu, pieņemsim, ka es būtu par pazudušo kaut ko uzzinājis.

Roberts uzlēca kājās.

Vai tie ir joki — vai .. .?

Nu, pieņemsim, ka tā ir patiesība. Vai ari, ja man atklati jāsaka — es runāja ar kādu vīru, kurš gatavs meiteni atgadat šurp.

Sulainim tas bija kaut kas negaidīts.

Cilvēk, .vai jūs runājat patiesību, vai …

Vai tā ir pulkveža meita, to nu gan es nezinu, — viesnīcnieks iebilda, — bet tā katrā ziņā ir tā pati, kas bija apcietināta un kurai Bitelis atņēma dārgo piemiņu.

Cilvēk, jūs viņu pazīstat?

— Es nē — bet viņš, ar kuru es runāju, un, ja jūs vēlaties, varat ar viņu drīz vien parunāt.

Sulainis vairs nedomāja par vīnu, kas dzirkstīja glāzē.

Tā ir mana pavēlnieka meita, — viņš iesaucās.

Cerēsim!

Viesnīcnieks apsolījās tūliņ aizsūtīt kādu pēc zināma cilvēka, un tas drīz vien būšot klāt. Bez tam viņš ieteica pagaidām pulkvedim neko neteikt, jo nevarot jau galvot, vai tā ir īsta, kaut arī viņa draugs nekad nerunājot nepatiesību.

O, kaut tas tā būtu — tas tik būtu prieks! Es jau pats mazo eņģelīti tiku nēsājis uz rokām.

Viesnīcnieks samulsa.

Vai tad jūs viņu vēl pazītu — pēc astoņpadsmit gadiem? — viņš ātri ieminējās.

— Ak nē, — Roberts domīgi atteica. — Mazs bērns tak ir pa­visam citāds kā pieaugusi jaunava.

Tur jums taisnība, — viesnīcnieks piebalsoja, pārliecināts, ka nu viss izdosies uz labāko.

Roberts ātri iztukšoja glāzi un taisījās iet, uzdodams viņam pa­ziņot, kad vīrietis būs ieradies.

Sakiet, mīļais draugs, — viesnīcnieks viņam uzbilda, — vai pazudušā brīvkunga fon Freidenberga radinieki vēl dzīvo Hra- džinā?

Katrā ziņā — tie ir mana pavēlnieka viesi.

O, tas ir labi, — viesnīcnieks sacīja, — tad jūs viņiem va­rēsiet nogādāt kādu vēstulīti, ko man vakar iedeva kāds nepazīs­tams vīrietis.

Labprāt!

Viesnīcnieks iedeva vēstuli, un vecais, krustām šķērsām domā­dams, steidzīgi soļoja uz mājām.

Sulainis drīz vien sasniedza pili un elsdams pūzdams steidzās augšā pa trepēm uz komandanta viesu istabām.

Pazudušā brīvkunga radinieki, kāds pavecāks kungs, brīvkunga brālēns ar sievu, dēlu un divām meitām bija tā iebiedēti, ka dzīvoja Prāgā. Hradžinā tie varēja justies puslīdz droši.

Sulainis padeva vēstuli.

Netaisi to vaļā, — sieva uzsauca vīram, — tur kas Jauns var slēpties iekšā.

Muļķības, tā jau ir vēstule!

Muižnieks atplēsa aploksni un atlocīja papīru.

Hm, manu briili, es jau bez brilles neredzu lasīt.

Jēzus, Marija! — viņa sieva iekliedzās.

Ko tu tā kliedz, sieva? — viņš iztrūcies jautāja.

Tur jau rakstīts — Lips Tulians, — lepnā dāma trīcēdama atbildēja, — šis briesmonis atsūtījis vēstuli, met projām — met projām!