Nu, izlasīt jau es varu, — muižnieks atteica, — es jau varu iedomāties, kas noticis. No mantojuma nekas neiznāks — Lips Tulians būs sagūstījis mūsu radinieku un nu grib dabūt izpirkšanas naudu!
Vēstulē tiešām bija uzstādīta tāda prasība.
Neko darīt, — muižnieks klusi sacīja sievai, — brālēns ir jāatbrīvo. Beigu beigās viņš būs mums pateicīgs.
Bet viņa sieva bija citādās domās.
Es šo lietu pavilcinātu, — viņa čukstēja, — ir jau ilgs laiks, kamēr brālēns aizvests gūstā. Un, ja viņš mtrst…
Klusu, sieva, — vai tu Libuši esi aizmirsusi, nē, tas neiet, mums bus vien jākož sūrajā ābolā, citādi mums pašiem var vēl celties ļaunums. Izpirkšanas nauda jāsamaksā.
Muižnieks griezās pie Roberta:
Kurš jums šo vēstuli iedeva?
Kāds viesnīcnieks, man labs paziņa, — Roberts atbildēja, domādams tikai par pazaidušo.
Tā — tā, nu, es tūliņ došu atbildi. Robert, un jūs nogādāsit vēstuli apzīmētā vietā.
Sulainis palocījās un izgāja.
Bet iekšā pa to laiku tika pārrunātas dīvainas lietas.
117. Nodaļa PIE ZVIEDRU KARASPĒKA NOMETNES
Bija tumša, mākoņaina nakts. Kaut kur tālumā mirgoja spožas uguntiņas.
Sinī spožajā blāzmā bija saskatāmas vairākas teltis — zviedru karaspēka nodaļa, paša ķēniņa Kārļa XII personīgā vadībā.
Kārlis XII daļu karaspēka bija atstājis Polijā drošsirdīgo ģenerāļu vadībā, kas karoja ar Augustu Stipro, bet ar otru daļu jaunais ķēniņš bija ieradies galvaspilsētā Drēzdenē.
Tagad zviedri atradās uz Elbas krasta. Visapkārt mirgoja sarg- ugunis, kaut gan nebija daudz jābaidās no iebiedēto sakšu uzbrukuma.
Jātnieki drošības pēc pārbaudīja tuvējo apkārtni. Šoreiz uz Drēzdenes lielceļa neredzēja nevienu ceļinieku, lai gan parasti jau pusnaktī tirgotāji brauca ar produktiem uz galvaspilsētu. Bet tagad bailes no zviedriem tos atturēja mājās, jo vēl arvien nebija aizmirstas trīsdesmitgadu kara briesmas.
Un tomēr divi cilvēki gāja pa lielceļu, bet trešais slepeni līda cieši gar Elbas krastu.
Pirmie divi ceļinieki, mierīgi runādami, soļoja arvien tālāk pa kluso lielceļu.
Lūk, cik mirdzošas ugunis! — pirmais iesaucās, — tur ir apmetušies jūsu biedri, tur ir zviedri.
Jā, es esmu pie mērķa, — otrs atbildēja. — Jūs atdevāt man dzīvību un brīvību — kā lai jums pateicos?
Man nevajag pateicības. Lida mani lūdza jūs atsvabināt, es labprāt izpildīju viņas sirds vēlēšanos, jo esmu drošsirdīgajai meitenei daudz parādā.
Jā, Lida ir eņģelis, — Stenburgs atbildēja, — es nekad nespēšu to aizmirst. Un, kad zviedri ieņems Drēzdeni, mans pirmais darbs būs aizvest mīļo meiteni no Kenigsteinas.
Sinī lietā es jums nepiekrītu. Lida ir skaista, tikumīga meitene. Viņa pieminēja kādu zvērestu, kas neļaujot jums piederēt.
Jā, to tiešām Lida sacīja, bet es tomēr ceru. Es zinu,, viņa mīl mani, viņas sirdsbalss uzvarēs visu citu. Lida tiešām būs kādreiz mana, es jūtu … es …
Sinī mirklī kāds dobji iekliedzās.
Stenburgs ātri apgriezās, kliedziens skanēja no Elbas krasta puses..
Nekad tu .neiegūsi Lidu, zviedru suns! Se, ņem!
Pazibēja spožs asmens, kāds'tumšs stāvs tuvojās St'enburgam.
Vēl mirklis — un spožais asmens būtu sasniedzis mērķi.
Te zibeņātrumā zviedru virsnieka pavadonis pacēla dūri.
Viens sitiens — iekliedziens, un nepazīstamais ievēlās Elbas viļņos.
Lips Tulians bija otrreiz izglābis jaunajam virsniekam dzīvību.
Stenburgs tikko spēja aptvert, cik ātri viss bija noticis.
Nelietis — čigāns! — Lips Tulians iesaucās, kas pēdējā mirklī bija ieraudzījis čigānu un ar spēcīgu sitienu to aiztriecis.
Kas tas bija?
Slepkava! — Lips Tulians atbildēja. — Tagad viņš Elbā ķer zivis.
Vai viņš ir miris?
Es nezinu, varbūt. Sitiens viņu apdullināja, varbūt viņš noslīka, bet čigānam jau ir kaķa dzīvība.
Stenburgs satvēra pavadoņa roku.
Tagad jūs vairs nevarat teikt, ka esat izpildījis tik Lidas lūgumu. Es tagad kā līķis gulētu uz ceļa, ja jūs nebūtu mani aizsargājis.
Lips Tulians klusēja.
Nāciet man līdz, — Stenburgs lūdza, — mani labi ieredz zviedru karaspēkā, varu teikt, ka ķēniņš ir ļoti labās domās par mani. Es jūs apbēršu ar godu un bagātību. Jūs, godavīrs!
Griezīgi smiekli.
Ha, ha, ha — ar godu — virsniek Stenburg, vai jūs varat man atdot godu, vai jums tas iespējams? Ak, par tādu algu es desmitreiz upurētu savu dzīvību jūsu dēļ!
Stenburgs pārsteigts uzlūkoja viņu. Tik tagad tas saprata, ka viņa glābējs ir dziļi nelaimīgs. Viņš nepazīst savu glābēju, bet viņš tik ļoti vēlētos glābt savu7nelaimīgo labdari.
Vai jūsu gods ir zaudēts? — viņš līdzjūtīgi vaicāja.
Jā, — svešnieks dobji atbildēja. — To neviens vairs nevar padarit par nebijušu, nekad vairs šinī pasaulē. Ak, par to man grūti domāt. Varbūt vienīgi elles uguns izdzēsīs šo briesmīgo zīmi. Bet, kas zin, varbūt arī ellē nebūs miers.
Stenburgs vēl vienmēr turēja sava glābēja roku.
Nu, nāciet man līdz! — viņš atkal lūdza, — es 6pēju daudz, ļoti daudz. Jūs esat vīrs, kāds mums nepieciešams. Es pats jūs iepazīstināšu ar ķēniņu, es jums apsolos, ka jūs vienmēr būsit mans labākais biedrs. Jūs vadīsit kā virsnieks drošsirdīgos zviedrus.
Ha, ha, ha — kā virsnieks — es jau tagad esmu virsnieks!
Stenburgs apmulsa.
Jūs — jūs esat virsnieks — sakšu karaspēkā?
Ak nē! Es pavēlu melnajai gvardei!
Stenburgs nesapratnē uzlūkoja runātāju.
Ko tas nozīmē? Melnā gvarde — to es nepazīstu — o — tad jūs esat austrietis?
Nē, nē, kādēļ izvairīties. Jums jāzin, kas es esmu. Klausieties, par melno gvardi sauc bandu, kurā apvienoti mežonīgi, drošsirdīgi zeļļi, kas bagātajiem, nežēlīgajiem muižniēkiem atvieglina naudas kastes. Vārdu sakot, tie ir laupītāji, un es — es esmu viņu virsnieks!