Beidzot noslēpumainais vārds bija izrunāts.
Jūs esat laupītāju virsnieks! — Stenburgs iesaucās.
Jā, Lips Tulians stāv jūsu priekšā. Tas ir nenoliedzams fakts — un tagad jūs vairs nespiedīsit manu roku.
Kādu mirkli valdīja klusums, bet tad Stenburgs paspieda vēl ciešāk drošsirdīgā vīra roku.
Un tomēr jūs esat godavīrs, — viņš sirsnīgi iesaucās. — Esmu daudz par jums dzirdējis. Es zinu, ka jūs neaplaupāt nabadzīgos ļaudis, bet apdāvināt tos. No jums jābaidās vienīgi bagātajiem izsūcējiem.
Vai tā kāds runā? — Lips Tulians jautāja.
Jā, tā visur jūs daudzina — pat prūšos esmu par jums dzirdējis.
Labi — labi!
Atstājiet laupītājus, — Stenburgs vēlreiz lūdza, — es jums dodu vārdu, ka jūs ar prieku uzņems pie mums. Bez tam neviens neuzzinās, kas jūs līdz šim esat bijis. Nāciet, kamēr vien dzīvošu, es būšu jūsu draugs!
Par vēlu! — Lips Tulians iesaucās, — tas nav iespējams, nepūlieties par velti mani iespaidot. Esmu briesmīgi zvērējis nekad neatstāt savus biedrus.
Tagad Stenburgs pārliecinājās, ka tā ir Lipa Tuliana lielākā nopietnība. Nebija nozīmes dziļāk iespiesties nelaimīgā dvēselē. Viņš ne ar ko nespēja tam atlīdzināt.
Dzīvojiet vesels! — Lips Tulians sacīja. — Tur, kur mirgo spožās ugunis, ir jūsu biedri. Mani gaida, man jāiet… Un vēlreiz jums saku — sargieties no čigāniem. Sie nelieši grib iegūt Lidu. Tādēļ uzmanieties, kad vairs nebūšu jūsu tuvumā.
Jā — jā — bet…
Tagad esam galā. Man nevajag nekādas algas. Priekš kam? Zelta un dimantu man taču ir papilnam.
Un tomēr es palieku jūsu parādnieks, — Stenburgs atbildēja.
Dzīvojiet vesels, — Lips Tulians sirsnīgi teica. — Ja kādreiz Lida kļūs jūsu sieva, tad varēsit daudzreiz pieminēt briesmīgo Lipu Tulianu. Tagad jūs mani pazīstat, jūs arī zināt, ka es sodu vienīgi neliešus, kas izsūc nabadziņus. Es atriebju sevi. Kā viss tas beigsies — to es nezinu, bet ja kādreiz dzirdat, ka laupītāju virsnieks Lips Tulians beidzis dzīvi uz ešafota, tad noskaitiet kādu lūgšanu manai nabaga dvēselei*!
Ak, palieciet, lūdzu, neejiet!
Pēdējais rokas spiediens — tad Lips Tulians izrāvās un pazuda nakts tumsā.
Cik brīnišķīgs vīrs, — Stenburgs aizgrābts čukstēja, kad Lips Tulians jau bija'labā gabalā. Tad viņš lēnām tuvojās nometnei. No visām pusēm to ielenca kareivji. Stenburgs pateica savu vārdu un no kurienes tas nākdams. Bet šinī brīdī norībēja kāds šāviens. Kareivji aizskrēja aplūkot, kas tur šauj.
118. nodaļa VECI SALMI DEG BEZ LIESMAS
Viltīgā Emma Rosta atkal dzīvoja Pilnicā un gaidīja grāfa Fle- minga sūtni. Drīz arī ieradās grāfa sekretārs.
Oho, viņš nāk, nu tik būs joks! — Emma čukstēja.
Viņa bija skaista, nežēlīga un tikpat viltīga kā viņas kundze.
Viņš ir nodomājis kaut ko izspiegot, — Emma murmināja. — Flemingam ir aizdomas. Ja viņš zinātu, ka še uzturās noslēpumainā sieviete, ja zinātu, ka mēs sakapājām viņa mori. Nu, tad — ha, ha, ha.
Ienāca sekretārs, bet Emma vēl arvien draiskulīgi smējās. Sekretārs jau agrāk pazina Emmu un vienmēr bija turējis to aizdomās.
Kur tad nu tik jautra? — sekretārs jautāja.
Priecājos par dzīvību, — Emma atbildēja, — atnāks zviedri, būs beigas.
Tik ļauni nebūs. Bet sakiet, kādēļ jūs še dzīvojat, bet grāfiene Kenigsteinā? — sekretārs vaicāja.
Viņa pavēlēja man še uzturēties, lai uzbrukuma gadījumā nekas netiktu iznīcināts.
Emma raudulīgi savilka seju.
Ak Dievs, kas gan ar mani notiks! Zviedri esot briesmīgi neželīgi. Ja nu viņi man uzbrūk un pastrādā varas darbus — cik briesmīgi!
Sekretārs kā vien prazdams mēģināja apmierināt to. Bet nekādi vārdi nelīdzēja. Beidzot tā sāka mīļi lugt, lai sekretārs to briesmu brīdī apsargājot.
Sekretārs, kuram ar dāmām nepavisam neveicās, jutās aizkustināts, un, iekams viņš paspēja apdomāties, Emma jau bija viņam apķērusies un mīļi jo mīļi glaudās klāt.'
Mīļais, mans vienīgais, neatstājiet mani! — Emma čukstēja.
Citādi tik apdomīgais un viltīgais sekretārs mīlas lietās bija kā
bērns. īstu mīlu nekad nebaudījis, viņš jutās tik svētlaimīgs, ka bija gatavs upurēt pats sevi un sava pavēlnieka noslēpumus.
Emma vēl arvien ņēmās viņu apmīļot, paijāt un skūpstīt, viņa gribēja sekretāru, tā sakot, izkausēt mīlā, lai šis ģeķis, kā viņa domāja, tai izteiktu visu, visu.
Saprotams, ka sekretārs neskopojās ar pretmīlu.
Emma tomēr domāja, ka vēl nav diezgan.
Viņa izlikās bēdīga, jo sekretārs tik jokojot un precēt nedomājot. Sekretāram, protams, jāatklāj visi sirds kaktiņi.
Beidzot Emma tam iestāstīja, ka grāfiene viņu visādi mocot, pat sitot un nu viņai par sodu jāuzturoties Pilnicā.
Sekretārs, kas bija ieradies ministra u'zdevumā izzināt grāfienes noslēpumus, tagad bija septītās Muhameda debesīs, domādams, ka nu līdz ar mīļāko ieguvis arī visus Hildas noslēpumus.
Nabaga sekretārs. Noslēpumus viņš gribēja uzzināt un par to iemantot godu un uzslavas no ministra, bet — nelga — par skūpstiem pārdeva ministra noslēpumu. Viņš izstāstīja visu, kā un ko Flemings rīkojies pret Hildu, kā arī visus turpmākos plānus.
Emma, gribēdama vēl kaut ko jautāt, apsēdās viņam klēpī, bet krēsls lūza, un mīlas pārītis vāļājās pa grīdu.
Sinī acumirklī ieskrēja sulainis, kliegdams, lai glābjas, kas var, jo zviedri apšaudot Pilnicu.
Lielgabali dunēja, un sekretārs ar Emmu tiešām dabūja trūkties.
119. nodaļa ZELTA TAISĪTĀJS KENIGSTEINĀ
No tā laika, kamēr abi cietumnieki bija izbēguši, Turku tornī sargu skaits bija divkāršots.