Bēgļu meklēšana bija izrādījusies veltīga, un kareivji papilnam dabūj'a klausīties ģenerāļa «debesspērkonos».
Ģenerālis tomēr bija labā omā, jo Flemingam ne prātā nenāca apjautāties pēc cietumniekiem, tam bija darba papilnam ar zviedriem, jo tie jau bija pavisam tuvu.
Turku tornī nekas nebija mainījies. Tik Lida staigāja bāla un klusa. Viņa domāja par savu zvērestu un brīnījās, ka Kremo vēl nenāk tai pakaļ.
Turku torņa sargiem bija uzdots nekādā ziņā netraucēt zelta taisītāju Betgeru.
Bet pats Bet'gers bija pavisam citādās domās. Pa dienu viņš bija kluss kā pele, bet naktīs dauzījās un taisīja tādu troksni kā ieslodzīts zvērs.
Un kad sargi skatījās pa durvju lodziņu, Betgers tiem gāza acīs visādus netīrumus.
Kādā rītā ģenerālis Kijaus ieraudzīja divus grenadierus gluži melnām sejām un noturēja tos par nēģeriem, bet vinsnieki tam pastāstīja, ka Betgers pagājušo nakti briesmīgi trokšņojis un grenadieri, gribēdami paskatīties, attaisījuši lodziņu, pa kuru Betgers tos aplējis, un nomazgāt arī vairs nevarot.
Tas ir lieliski, — ģenerālis iesaucās, — vēlāk viss Kenigstei- nas garnizons būs nēģeri. Tad es uzlikšu turbānu, apjozīšos ar līko zobenu un būšu turku pašā.
Skaļi smiekli atskanēja no loga. Tur bija grāfienes istabenes.
Vai jūs dzirdējāt, — viņš iesaucās, — jā — jā, pašā es būšu, ierīkošu harēmu, un jūs visas tur iekšā, sasodītās smieklu kaķesl
Ekselence, mēs esam gatavas, — skuķes zobojās un meta ģenerālim bučiņas.
Ģenerālis saskaitās.
Vai jūs beigsit māžoties, — viņš uzsauca, — projām no loga, vai arī es uzduršu jūs uz iesma kā Leipcigas cīruļus.
Meitas vēl gražojās ap lqgu.
Pagaidiet tik, bābieši. Es likšu saķert labi daudz ūdensžurku un pa nakti salaist jūsu istabās, tad varēsit izmeņģēties.
Ģenerālis vēl ilgi šķendējās, un tas neko nelīdzēja; viņš aizmuka uz Turku torni.
Iepriekš tas paziņoja Betgeram par savu ierašanos, baidīdamies, ka tas viņu neaplej.
Es gribu brīvību, — Betgers sauca.
To es jums nevaru dot.
Tad mana māksla neder! Man daudz kā trūkst, vajadzīgas plašākas telpas, lai izpildītu karaļa vēlēšanos.
Na, šodien viņš runā prātīgi. Es došu augšējo zāli.
No Betgera telpām uz augšējo zāli veda dzelzs līkloču trepes, un tās varēja ātri padarīt lietojamas, kas arī tika izdarīts.
Vai Betgers to bija izkaulējis ar sevišķu aprēķinu — kas to lai zin!
Betgers nu bija ticis blakus Elzbetes cietumam un sanesa savu «laboratorijas iekārtu» augšā. Nu tas varēja atkal vārīt un kausēt. Elzbetes asinis būs dabūjamas, un gudrības akmens būs rokā. Viņš domāja izlauzt šķērssienu, jo ieroču viņam netrūka. Elzbeti atkal gaidīja nāve.
120. nodaļa ATRIEBĪBAS GĀJIENS PRET ZĀRBERGU
Lips Tulians šoreiz palika ilgāk nekā bija domāts, kādēļ laupītāji viņu gaidīja ar ilgošanos, un nu, kad tas pārnāca, priekiem vairs nebija mēra.
Terēze vīrieša apģērbā arvien uzturējās jautro laupītāju vidu. Viņa mīlēja Lipu Tulianu ar dziļāko kaisli, bet viņš neievēroja to. Lips Tulians spēja mīlēt tik vienu — un viņa mīla gulēja zarka.
Tad viņš paziņoja, ka beidzot Zārberga slepkavībām jadara gals.
Zārbergs visur izlietoja Lipa Tuliana vārdu: aplaupīja nabadzīgus ceļotājus, slepkavoja sirmgalvjus, sievietes un bērnus.
Lipa Tuliana ļaudis ar prieku gatavojās uzbrukumam.
Virsnieks piegriezās Terēzei.
Tu šoreiz paliksi meža dzirnavās, — viņš stingri teica.
Kādēļ, virsniek? — Terēze jautāja. — jūs laikam neuzticaties man?
.— Ak nē, — Lips Tulians atbildēja. — Bet tev taču nebūs patīkami karot pret savu kādreizējo draugu.
Atļaujiet, virsniek, es tik ļoti vēlos būt jūsu tuvuma.
Nu labi, ja tu vēlies, es neliedzu.
Es jums pateicos, virsniek, es zinu, jūs dosities vēl tālāk — uz Prāgu.
Ķā tu zini, Terēze?
Ēs dzirdēju, jūs par to runājāt sapnī.
Tev taisnībā, — virsnieks atbildēja, — mani izlūki paziņoja, ka grāfs Martinics atbraucis Prāgā un ar savu līgavu, kādu skaistu ungāru grāfieni, svinēšot kāzas.
Terēze uzmanīgi klausījās.
Jā — kāzas, — viņš turpināja, — tās būs jautras kāzas. Nāve un elle, es esmu ielūdzis šinīs kāzās arī sevi — tik grāfs to vēl nezin. O, jau sen es gatavojos uz šīm asinskāzām, kurās vīna vietā plūdīs asinis!
* * *
Meness apgaismoja pussakritušo meža muižu, kura tagad uzturējās Zārberga banda.
Šodien bija notikusi lieliska iedzeršana, lielākā daļa laupītāju gulēja piedzērušies. Vēl arvien žūpotāji nejēdzīgi kliedza un ērmojās, sagūstītās meitas ska]i klaigāja.
Dzīvokļa priekšā pie ugunskura sēdēja divi Zārberga uzticamie.
Nesaprotu, kur ir Vencelis ar Terēzi, — pirmais sacīja. — Nu ir pagājis tik ilgs laiks, bet vēl arvien tie nedod nekādu ziņu.
Muļķis, — otrs atbildēja, — viņiem taču ir uzdots nogalināt Lipu Tulianu. Tas nav nekāds vieglais darbs, viņiem jāgaida izdevība.
Protams, es tam piekrītu. Bet arī Zārbergs par daudz ilgi paliek projām. Man šķiet, ka šis muļķis mūs māna un krāj tik sev. Tagad viņš aizjāja pēc izpirkšanas naudas, bet droši vien lielāko daļu no tās paturēs sev.
Tas jau viss var notikt, — otrs atbildēja, — bet vai tad mēs nemaz nepratīsim aizstāvēt savas tiesības? Zārbergs var tik vadīt bandu, bet nevis pavēlēt.
Nē, viņš nedrīkst pavēlēt, — pirmais iebilda. — Un skaisto brīvkunga meitu Libuši fon Freidenbergu tas arī nedrīkst turēt priekš sevis vien. Ja jau mums visas meitenes pieder kopīgi, tad arī Zārbergs nav nekāds izņēmums. Kad tas atgriezīsies, tad piespiedīsim viņu laist Libuši ārā. Par to atļausim tam patriekties ar citām skuķēm.