Visi piekrita šim priekšlikumam un jautri saskandināja glāzes.
Te pēkšņi tos pārtrauca šāvienu troksnis. Trakošana beidzās. Visi ķēra ieročus un devās pretim nezināmam ienaidniekam, ar kuru jau cīnījās sargi.
Laupītāji skrēja smiedamies, bija salasījies liels bars nevaldāmu bandītu, bohēmiešu, ungāru un čigānu, kas nebaidījās pat no kareivju uzbrukuma.
Ienaidnieks nav redzams, bet labi šauj, — sargs sacīja, — no mūsējiem jau četri krituši. Jūs nākat īstā laikā, nu tik dosimies tiem virsū!
Laupītāji noturēja uzbrucējus par kareivjiem. Kāds bohēmietis, pielicis roku pie mutes, kliedza:
Uzmanieties, mēs jūs sašķaidīsim gabalos. Mes esam Lipa Tuliana ļaudis un protam apieties ar ieročiem.
Nekādas atbildes. Tik labi mērķēti šāvieni rāva vienu, otru un Irešo zemē. Laupītāji apmulsa.
Velns un elle! — kāds bohēmietis kliedza, — tie taču nav kareivji, tie jau šauj kā paši elles gari!
Laupītāji nevarēja saprast, kas viņiem tik neatlaidīgi uzbrūk. Viņi taču pieminēja Lipa Tuliana vārdu, un, ja tie būtu kareivji, tad jau sen būtu aizlaidušies lapās. Bet neredzamais ienaidnieks arvien vēl tuvojas. Daži jau sāka atkāpties — bet kāds milzis bohēmietis tos apturēja un sadrošināja uzbrukt ienaidniekam. Tad simts piecdesmit laupītāji skrēja, mežonīgi kliegdami:
Urā — Lips Tulians nāk!
Vairāki šāvieni sekoja kā atbilde, un atkal kāds ducis laupītāju saļima zemē, bet pārējie drošsirdīgi devās uz priekšu.
Tagad tu iebrauksi ellē, tu — Zārberg — asinssuns! Tagad tu saņemsi savu algu — še ir melnā gvarde! —Lips Tulians kliedza.
Zārberga ļaudīm pagura visi locekļi, viņi bēga atpakaļ uz meža muižu, bet no turienes nāca pretī tāda pati ložu krusa, jo Lipa Tuliana ļaudis jau bija paspējuši to ieņemt. Nu Zārberga ļaudis krita kā pupas. Lielāko daļu no tiem nonāvēja, bet tie, kuriem palaimējās izbēgt, izklīda pa malu malām un nekad vairs nesanāca kopā.
Cīņa beidzās. Tik daži vīri bija krituši no Lipa Tuliana bandas.
Laupītāju meitas skaļi vaimanāja, sastājušās meža muižas pagalmā, viņas domāja, ka pienākusi pēdējā stundiņa, bet Lips Tulians nekad neaizskāra nespēcīgas sievietes.
Kur Zārbergs? — Lips Tulians skarbi jautāja, — vai viņš atrodas starp kritušajiem?
Nē, virsniek.
Ā, tad šis blēdis ir aizbēdzis.
Nē, Zārbergs ar dažiem biedriem aizgāja uz Prāgu, — kāda meitene sacīja, — Viņš gribēja dabūt izpirkšanas naudu par sagūstīto brīvkungu.
Vai par brīvkungu, kuru es reiz sagūstīju? — virsnieks jautāja.
Jā, jā, par to pašu, — meitene atbildēja.
Ak tā, tad nelietis tik ilgi ir turējis gūstā muižnieku. Kur tad ir brīvkunga meita? — Lips Tulians jautāja.
Tā bija Zārberga mīļākā, — skuķe paskaidroja.
Ak, tad tik tālu gan, — Lips Tulians murmināja. — Un no kurienes tad jūs esat?
Skuķes sāka raudāt.
Apžēlojieties, virsniek. Mēs neesam vainīgas. Laupītāji uzbruka Raicenheinas klosterim un mūs ar varu še atveda. Mums bija jāpadodas liktenim. Pie radiem mēs vairs nedrīkstam atgriezties, jo neviens labprāt negribēs mūs saņemt.
Tas ir taisnība, — virsnieks sacīja. — Pasaule jūs vairs neieredzēs. Ja gribat, varat piebiedroties maniem ļaudīm.
Meitenes apmierinājās. Viņas labprāt pieņēma Lipa Tuliana priekšlikumu.
Lips Tulians atkal griezās pie tās meitenes, ar kuru jau bija runājis.
Vai jūs zināt brīvkunga cietumu? — viņš vaicāja.
Jā gan, tas atrodas pagrabā, es jūs aizvedīšu.
Labi, aizvediet mani.
Skuķe teciņus devās pa priekšu, un virsnieks tai sekoja uz mitro pagrabu.
Turpinājums nakamaja burtnīca.
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Ceturtā burtnīca
GVIDO FELZS
REIZ DZĪVOJA LAUPĪTĀJS LIPS TULIANS
Vēsturisks romāns desmit burtnīcās pēc klosteru, baznīcas un kriminālhroniku ziņām
Ceturtā burtnīca
121. nodaļa NEDZIRDĒTA KRĀPŠANA
Prāgas Bitelis pavadīja grūtas dienas.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sulainis Roberts un, saīdzis par meitenes aizbēgšanu, izgāza savas dusmas pret Biteli. Arī pulkvedis fon Greifensteins caur Robertu bija licis paziņot Bitelim, ka, ja tas neatradīšot meiteni, tad varēšot sasiet savu paunu un ceļot.
Bitelim bija neizsakāmi žēl pazaudēt savu labo vietu, dienas pagāja mokošā uztraukumā. Viens bija skaidrs, meitene pati atpakaļ nenāks, un, kur bija palicis Kilians, to neviens nezināja pateikt.
Tādēļ vairs neradās nekāda izeja, bija jāzaudē vieta un jāpaliek bez maizes kumosa.
Kādā vakarā resnais Bitelis, galīgi izmisis, sēdēja savā istabā. Te kāds pieklauvēja pie durvīm un istabā ienāca viesnīcnieka puisis.
Jums tūliņ jānāk uz viesnīcu, — viņš sacīja, — saimniekam kāda svarīga lieta ar jums jāpārrunā.
Bitelis tūliņ paklausīja. Ieradies viesnīcā, viņš sastapa saimnieku pie bufetes.
Nāciet iekšā! — saimnieks noslēpumaini čukstēja. — Jūs taču zināt, ka istabā kāds gaida.
Bitelis ātri iegāja istabā.
Tur viņu gaidīja kāds šaubīga izskata cilvēks. Uz galda stāvēja tukšas un pilnas vīna pudeles. Svešinieks nebija neviens cits kā lau- pitajs Zārbergs, tas pacienāja Biteli ar rumu un sāka laipni runāt.
Klausies, vecais draugs, es dzirdēju no viesnīcnieka, ka jums esot lielas nepatikšanas. Esmu labs cilvēks, mani aizkustināja jūsu nelaime. Kā būtu, ja es jums palīdzētu, bez tam jūs vēl saņemtu prāvu summiņu naudas. Rīkosimies ar apdomu, nepārsteigsimies. Esmu prātīgs cilvēks, un, ja es jums palīdzēšu, tad arī man atlēks savs labums.