No augšas nāca neskaidrs troksnis.
Ka tevi velns, — kaprālis lādējās. — Traki vai apburti esam? Te viņam vajag būt.. . Laternas šurp, pārmeklēt visu ligzdu! Tas nelietis mums jādabū rokā!
Gūstīti . . . ķerti. . . brīvi kā putni, — Lips Tulians čukstēja. — Bet pagaidiet tik, vēl pēdējais vārds nav teikts!
Zārbergs gāja tālāk, cieši turēdams rokās savu nastu. Pār kādu satrūdējušu šķirstu ejot, viņš tik tikko noturējās — zem kājām brīkšķēja, līķa kauli lūza un birža zem viņa smagajiem zābakiem, bet laupītājs tam nepiegrieza vērību.
Tagad, kad Zārbergs zināja, ka no vajātājiem viņu šķir akmens, viņš iedomāja sevi un reto nastu, kuru Lips Tulians bija viņam nodevis.
Jā, tā ir kāda sieva. Jaunai, daiļai sievai vai meitenei tai jābūt, jo Zārbergs sajuta vilinošas miesas formas, asinis viņam sāka straujāk joņot dzīslās.
Skuķēns daiļš kā pumpurs, — laupītājs domāja. — Lips Tulians viņu, bez šaubām, paņēmis līdzi kā mīļāko. Un mums .. . Nekas, mēs vēl neesam galā, gan redzēsim, kurš vēlāk būs vadonis. Velns rāvis, man taču pašas lielākās tiesības uz vadoņa vietu!
Sajā brīdī krakšķēdamas atvērās kādas ierūsējušas durvis, un tūliņ iedegās gaisma. Skaties un brīnies!
Lips Tulians stāvēja mazā istabiņā, ko stipras dzelzs durvis šķīra no kapeņu velves.
Jaunais laupītāju vadonis turēja rokā gaišu laternu, kuras gaismā, neviļus atpakaļ paskatīdamies, Zārbergs ieraudzīja garu rindu pussatrūdējušu šķirstu.
Tad Lips Tulians aizslēdza durvis.
Tu paliec še, — viņš teica Zārbergam, kas gribēja iet viņam līdzi. — Gaidi, kamēr nākšu atpakaļ. Liec paģībušo tur zemē! — viņš rādīja kādu vietu.
Bet ja nu mani te atrod? — laupītājs bažījās.
Akmens bluķi tur augšā neviens neuzies, — Lips Tulians lepni apgalvoja. — Tev ilgi nebūs jāgaida. No šejienes slepena eja izved mežā; pa to es tūliņ iešu.
Virsniek, jūs skrejat nāvei rīklē!
Nicinoši smiekli skanēja par atbildi, tad jaunais bandītu pavēlnieks atstāja laternu uz akmens galda, un, iekams Zārbergs paspēja ko iebilst, pārdrošais laupītājs jau pazuda tumšajā, šaurajā ejā.
Pēkšņi bāli apgaismotajā telpā atskanēja vaids. Bailīgais Zārbergs iztrūcies uzlēca kājās.
6. nodaļa ASINSNAUDA
6. nodaļa ASINSNAUDA
Pilsdrupu iekšpusē izcēlās neaprakstāma kņada. Kareivji jaucās pa visiem kaktiem, visu ar laternām apgaismodami; ar šauteņu resgaļiem dauzīja mūri, ka putēja vien, un pūces, no midzeņiem iztraucētas, brēkdamas skraidīja apkārt.
Te tak šiem salašņām vajag būt, — kaprālis rēca, zils un melns no dusmām. — Saņemieties, puikas, — dauziet sienas, laupītāji būs ielīduši pa kādu caurumu.
Oficieri stāvēja ārā pie izejas, netālu no viņiem Kaspars, kas mierināja savas pavēlnieces zirgu. Kareivji sāka nākt ārā.
Dabūjāt rokā? — kāds oficieris piejādams jautāja.
Nē, kur šo velnu dabūs; iekšā viņa nav, būs varbūt izbēdzis, — kareivji ziņoja.
Ne pele nav no pils izskrējusi, sargi tak neguļ; viņam jābūt turpat iekšā!
Nē, iekšā nav nevienas dzīvas dvēseles!
Patlabn Hilda izlīda no mūriem, gaužām sašļukusi, bāla kā līķis, bet acis tai zibsnīja.
Ak, mūsu staltā vadone, — kāds oficieris, savu trīsstūraino cepuri paceldams, ieminējās. — Daiļā Hilda fon Brokdorfa. Patiesi jāsaka, ka viņa vairāk nopūlas ar bīstamā laupītāju vadoņa gūstīšanu nekā mūsu ļaudis.
Hilda steidzās šurp.
Drupās nav neviens atrodams, — viņa neskanīgi teica. — Hm, viņš tak nav putns, kas var aizlidot pa gaisu. Un kur tad palika tā nepazīstamā, kam es biju uz pēdām?
Piesteidzās Kaspars, bet Hilda jau bija ielēkusi seglos bez viņa palīdzības.
Aklais muļķi, — viņa teica apslāpētā balsī. — Ko tu plāties ar savu apķērību! Hedviga bija te, es redzēju viņu izskrienam no drupām. Un tu pats to apgalvoji.
Tā ir, jaunkundzi
Un tagad mūros neviens nav atrodams, — Hilda errojās. — Ne viņš pats, ne kāds no viņa ļaudīm. Ha, tie atraduši viens otru, dzīvo kopā, mīlējās, skūpstās, kamēr es… — viņas balss aizrāvās pārmērīgās dusmās.
Bet es atriebšos, Hedvigai jāmirst un viņam jāsmok cietumā, līdz viņš zvērēs man mūžīgu uzticību. Tad es atbrīvošu viņu, un viņš piederēs man uz visu mūžu.
Kaspars klusēja.
Viņš bija pieradis klausīties savas daiļās pavēlnieces trakošanā, \
jo nu jau vairākas nedējas tie okšķerēja Filipa fon Mengsteina un Hedvigas pēdas. Jā, patiesi, jaunais muižnieks bija pazudis, un tā vietā radies pārdrošais laupītāju vadonis, kura darbi bija tik pasakaini un dīvaini.
Briesmīgais Lips Tulians nevienam nabagam nedarīja pāri, viņš uzbruka vienīgi kungiem, apspiedējiem, izsūcējiem, ierāvējiem.
Kaspars, Hildas uzticības vīrs, bija tāds cauri kritis zellis. Kā vietas meklētājs viņš bija devies uz apgabalu, kur uzturējās bandītu vadonis, un drīz varēja ziņot savai pavēlniecei, ka Filips fon Mengsteins, pieņēmis Lipa Tuliana vārdu, ejot laupīdams un atriebdamies. Sī vēsts Hildas karsto mīlestību tomēr neatsaldēja. Gluži otrādi: viņa apbrīnoja vadoņa drosmi un gaidīja brīdi, kad iegūs pašu.
Uzzinājusi no Kaspara, ka mežā redzēta kāda gaiša, skaista sieviete, Hilda bija griezusies policijā. Viņa nešaubījās, ka Hedviga, Prāgas gubernatora sieva, iebēgusi mežā un dzīvo kopā ar drošo bandītu vadoni.
Tā tas nedrīkstēja būt — Filipam jāpieder viņai, Hildai. Viņas plāns bija sagūstīt to un vēlāk atbrīvot no cietuma.