Jā, bet es nesaprotu, — Bitelis murmināja.
Nu iegaumējiet, ko tur daudz runāt, vārdu sakot, mēs esam atraduši izbēgušo meiteni.
Tas ir labi, bet kur tad atrodas meitene?
Pie manis, — Zārbergs atbildēja.
Kas — pie jums? Es jūs ļoti lūdzu, kungs, atvediet viņu, es jums par to samaksāšu, — Bitelis priecīgi iesaucās.
Es neņemšu no jums nekādu naudu, — Zārbergs atbildēja. — Gluži otrādi, jūs varēsit saņemt naudu un meiteni. Vai tā nebūs labāk? Bet vispirms pasakiet man, vai toreiz Prāgā kāds redzēja meiteni?
Viens kārtībnieks, bet tagad tas ir miris. Bez tam vēl Kilians, kas ar meiteni aizbēga, — un es pats!
Un neviens vairāk?
Nē!
Tas ir lieliski! — Zārbergs iesaucas. — Es drīz vien nokārtošu šo lietu. Pēc pāris dienām tiks atvesta pazudusī meitene še. Bet tā taču nebūs mana vaina, ja viņa neizskatīsies gluži tāda kā aizbēgusī, bet katrā ziņā viņa uzdosies par meklēto un jums tas būs jāapliecina.
Aha — tagad es saprotu. Jūs gribat kādu citu atvest viņas vietā.
Protams! — Zārbergs atbildēja. — Vai esat ar mieru?
Es darīšu visu, ko tik vēlaties — zvērēšu — tik atvediet meiteni.
Nu Zārbergs apsolījās atvest meiteni, kura spēlēs aizbēgušās lomu, tik Bitelim būšot svēti jāapliecina, ka viņa tiešām ir tā pati.
Bitelis cieši apņēmās. Zārbergs vēlreiz atgādināja Bitelim, ka citādi tam ar kaunu jāpamet labā vieta Prāgā, bet tagad lai vairs nebaidoties.
Šī lieta nu bija nospriesta, blēdīgie draugi vēl brīdi patērzēja un iedzēra uz labu izdošanos.
Te pēkšņi pie tiem ieskrēja viesnīcnieks un paziņoja, ka kareivji meklējot klaidoņus. Zārbergam uzdeva paslēpties zināmajā slēptuvē, bet Bitelis izgāja viesistabā, apsēdās pie kungu galda un izlikās, it kā jau būtu sēdējis ilgāku laiku.
Pa tam kareivju vadonis jau stipri klauvēja pie durvīm,
Saimnieks, tos ielaizdams, paskaidroja, ka durvis tur aizslēgtas nedrošo laiku dēļ.
Bet ienācējs izturējās nelaipni, lika uz sīkāko pārmeklēt visas istabas un tumšākos kaktus.
Beidzot kareivju vadonis pavēlēja viņu ievest pagrabā.
Saimnieks gan aizbildinājās, ka pagrabā nedzīvojot neviena dzīva dvēsele, bet tas neko nelīdzēja.
— Ja nu atrod Zārberga slēptuvi, tad esmu pagalam, — viesnīcnieks murmināja.
Viņš drebēdams gāja pa priekšu un apgaismoja pagraba trepes.
122. nodaļa GRĀFA FLEMINGA NČSLĒPUMS
Zviedru lielgabali vairs nedārdē)a Drēzdenē, pilsētnieki jau bija samaksājuši zviedru ķēniņam nodokļus. Bet Kārlim XII vajadzēja naudu.
Tagad zviedru ķēniņš devās ar karaspēku uz Kenigsteinu. Kārlis XII tur cerēja atrast sakšu valdnieka mantu krājumus. Viņš bija nolēmis piespiest lepno cietoksni padoties.
Emma, grāfienes Hildas kambardāma, vēl atradās Pilnicā.
Gandrīz katru dienu to apmeklēja sekretārs, viņas karstais pielūdzējs. Tas bija ieradies arī šodien.
Emma, mīļā, — viņš sirsnīgi lūdzās, — ak, Emma, esi tik mīļa un dāvini kādu skūpstu savam mīļajam Teobaldam.
Vai tad neesmu jau diezgan tevi skūpstījusi? — viņa šķelmīgi čukstēja.
Ak nē, nē, nekad nebūs par dapdz, — sekretārs iesaucās un mīļi apskāva to.
Emmu pārņēma netīksme. Viņa tomēr prata savaldīties, viņas mazā rociņa sparīgi paplikšķināja sekretāra roku.
Au, au, kā sāp, — viņš čukstēja, — kā tu, sirsniņ, apstrādā savu Teobaldu.
Nu, protams, — kad apprecēsimies, tad vairs nebūšu tik atturīga, bet tagad — es esmu kārtīga jaunava! Neaizmirsti to!
Manu mīlulīt, nu ļauj, lai tevi apskauju.
Nē, tu vienmēr vēl neesi pret mani vaļsirdīgs!
Es neesmu vaļsirdīgs — Emma!
Neliedzies, — viņa maigi čukstēja, — tu taču zini, ka grāfiene Kozela mani moka, un tomēr tu neatriebies. Redzi, Teobald, grāfiene sēž varas augstumos — bet man, nabaga meitenei, jācieš pārestības un jācieš klusu.
Sekretārs viņai ticēja.
Pacieties, grāfienei vairs tā neies ilgi, — sekretārs sparīgi
iesaucās.
Emma jau šo to bija uzzinājusi no sekretāra, kas noderēja viņas kundzei, bet pašu galveno — ministra noslēpumu, ko tas perināja pret Hildu, tā vēl nezināja. Viņa apņēmās izspēlēt pēdējo trumpi.
Viņa tik pavedinoši bija izģērbusies un tik kairi smaidīja, ka vecais sekretārs bija gatavs vai caur uguni skriet, lai tik iegūtu Emmu.
Emma, Emma, — viņš mīlas skurbulī čukstēja. . — Jā, es netieku atriebta, — viņa izdvesa.
Tagad sekretārs vairs nespēja valdīties.
Drīz, drīz! — viņš iesaucās. — Emma — mana laime!
Vēl viņš vilcinājās, bet, kad Emma, cik vien mīļi iespējams, tam pieglaudās, sekretārs zaudēja visu saprātu.
Emma! — viņš iesaucās. — Tu tiksi atriebta. Varšavas galmā jau ir nokārtots. Un, kad karalis atgriezīsies Drēzdenē, tad pie viņa mīlas debesīm spīdēs jauna zvaigzne — grāfiene Denhofa. Tad būs beigusies grāfienes Kozelas vara un tu, mana karsti mīļotā Emma, būsi atriebta.
Nu beidzot Emma zināja ministra noslēpumu, vēl vajadzēja tik atkratīties no pielūdzēja.
Sekretārs mēģināja apkampt Emmu.
Ak nē, — viņa atkāpdamās iesaucās.
Emma, kādēļ tu esi tik auksta? — sekretārs žēlojās.
Bet Emma tik gudroja plānu, kā ātrāk no tā atkratīties.
Man jāsteidzas uz Venus templi, Teobald, — viņa viltīgi sacīja. — Man grāfiene uzdeva apsargāt viņas lietas. Tu zini, ka tur nedrīkst ieiet neviens vīrietis.
Sekretārs apmulsa. Viņā pamodās greizsirdība, uzmācās šaubas par Emmas uzticību. Varbūt viņa satiekas ar kādu citu …
Lai par to pārliecinātos, viņš izlietoja viltu. Sekretārs laipni atvadījās no Emmas un aizbrauca.
Bet, gabaliņu pabraucis, viņš lika kučierim apturēt zirgus un to gaidīt.