Tad viņš nepamanīts iezagās caur mazajiem vārtiņiem parkā un līda uz Venus templi, kurā cerēja atrast Emmu.
Bet sekretārs zināja, ka Venus templis ir aizslēgts un to vēl apsargā uzticami sargi. Vienīgi ar viltu viņš cerēja tanī iekļūt — un viltība taču bija viņa galvenā īpašība.
Sekretārs zināja lielajā ēkā kādu dziļu iedobumu, kurš beidzās ar logu. Tātad pa šo vietu tas varēja ielūkoties Venus templī.
Bet iedobums stāvēja augstu no zemes. Tādēļ mazais vīriņš sameklēja kādu koku un, to pieslējis mūrim, uzrāpās dobumā un ziņkāri ielūkojās templī.
Emma nekur nebija ieraugāma, un viņš jau taisījās rāpties lejā.
Bet te uzreiz templī ienāca Emma, nesdama kādu ar baltu drānu pārklātu kurvi. Viņa apstājās, paskatījās visapkārt, tad drusku pagāja uz sienas pusi, tad atkal apstājās un acumirklī nogrima dziļumā.
— Kas tad tie par spokiem? — sekretārs čukstēja, — bet ta tiešām bija Emma, es skaidri redzēju. Viņa iebrauca dziļumā.
Pēkšņi no dziļuma atskanēja šausmu kliedziens, un tad atkal viens.
Sekretārs, šausmu pārņemts, traucās pa koku zemē un devās uz saviem ratiem.
Vēl vienmēr tam ausīs skanēja noslēpumainie kliedzieni. Viņš apņēmās šo lietu noskaidrot, bet viens to neuzdrošinājās, bija jāaicina līdz ministrs grāfs Flemings.
123. nodaļa LIBUŠES ATRIEBĪBAS ZVĒRESTS
Zārberga banda bija iznīcināta. Lipa Tuliana ļaudis vēl uzkavējās viņa nometnē, jo virsnieks bija aizgājis uz brīvkunga cietumu.
Lips Tulians izsita aizslēgtās cietuma durvis. Riebīga smirdoņa plūda pretī iegājējiem. Kāds žēli kunkstēja.
Nāciet ārā, fon Freidenberga kungs, — Lips Tulians sauca. — Jūs esat mans gūsteknis, un izpirkšanas nauda nākas man.
Kunkstēšana arvien pieņēmās, kāds cilvēks tuvojās četrrāpus.
Vai šis bija tas pats muižnieks, kuru kādreiz nēsāja sulaiņi?
Jā gan! Bet kāds viņš tagad izskatījās? No resnā, dzīvības un spēka pilnā kunga bija atlicis atbaidošs skelets — tik ēna no kādreizējā apmēra — cilvēks, kas jau pa daļai bija mironis.
Lips Tulians atkāpās dažus soļus atpakaļ.
Vai jūs esat fon Freidenberga kungs? — virsnieks līdzcietīgi
jautāja.
Nožēlojamais nabags pacēla kaulainās rokas.
Nav ko ēst, — viņš raudulīgā bērna balsī šļupstēja. — Maizīti, apžēlojieties, dodiet kādu kumosiņu maizītes . . .
Nelaimīgais saļima.
Tad Lips Tulians griezās pie atnākušajiem biedriem:
Dodiet brīvkungam kādu gabaliņu,maizes. Sis cilvēks ir necilvēka Zārberga upuris. Lai gan arī brīvkungs kādreiz netaisni rīkojās pret saviem apakšniekiem, bet tik briesmīgu sodu viņš tiešām nav pelnījis. Nu, dodiet viņam ēst.
Laupītāji iedeva nelaimīgajam nelielu maizes gabaliņu ar gaļu.
Acumirklī tas norija pasniegto barību. Tad atkal žēli lūdzās un ubagoja kā izgalējies suns.
Lips Tulians novērsās.
Tā nu tiešām ir neattaisnojama rīcība: cilvēks pārvērsts par kustoni. Kur atrodas brīvkunga meita? — Lips Tulians jautāja bohēmietei.
Zārbergs viņu tur ieslēgtu. Ēdienu viņa saņem pa kādu caurumu. Es varu jums parādīt, — meitene sacīja.
Uz kuru pusi mums jāiet? — Lips Tulians jautāja.
Tur, pa mazajām trepēm, — meitene paskaidroja.
Lips Tulians, dažus soļus pagājis, apstājās, pasauca Zamuelu un uzdeva atvest cietumnieci.
Zamuels ar biedriem aizsteidzās izcirst aizslēgtās durvis un izlaist Libuši.
Tēvs, tēvs, — Libuše sauca, skriedama vaļējiem matiem, pus- izģērbusies.
Bet nelaimīgais brīvkungs vairs nepazina savu meitu, viņš arvien vēl žēli lūdzās:
Dodiet, dodiet ēst, maizīti, maizīti …
Libuše nometās pie viņa zemē un apķērās tam.
— Tēvs, mīļais tēvs! — viņa lielās sirdssāpēs sauca.
Dodiet ēst . . . gaļu . . . maizīti, — brīvkungs murmināja.
Tad kāds laupītājs tam pasniedza lielu gaļas gabalu, kuru izsalkušais kā plēsīgs zvērs izrāva savam devējam no rokām. Lips Tulians to ievēroja.
Ņemiet gaļu nost, — viņš ātri iesaucās. — Sis cilvēks ir galīgi nomērdēts, ņemiet nost, tā atnesīs viņam nāvi!
Laupītāji velti izmēģinājās tam atņemt gaļu. Izsalkušais turēja gaļu zobos un skrāpēja un spārdījās, cik vien spēja.
Esiet prātīgi, — Lips Tulians sacīja, — laidiet vaļā — tā jums var nākt par ļaunu.
Bet nelaimīgais nevienā neklausījās, kā izgalējies vilks rīdams lielo gabalu.
Libuše, rokas.lauzīdama, vaimanāja:
Tēvs, mīļais tēvs, vai tu vairs nepazīsti savu bērnu?
Pilskungs mēģināja piecelties.
Vēl, vēl ēst … maizīti… vēl, — viņš lūdzās un sāka manāmi pārvērsties.
Maizi, gaļu, ma-i-zi, — viņš stenēdams izdvesa.
Tēvs, tēvs! — Libuše iekliedzās.
Brīvkungs tvarstījās rokām, it kā gribētu kur pieķerties.
Maizi, — viņš vēlreiz iesaucās, tad, žēli iestenēdamies, saļima uz drēgnā klona.
Lips Tulians noliecās pār nelaimīgo.
Miris, — viņš drūmi čukstēja. — Zārberga upuris. Es tiešām nevēlējos viņa nāvi, ak nē, es to būtu palaidis pret izpirkšanas naudu. Šis sods ir par bargu, un …
Viņa domas partrauca izmisuma kliedziens. Lipa Tuliana vārdus bija dzirdējusi Libuše. Viņa vaimanādama noslīga pār mirušo.
Miris — miris, — viņa sauca, — miris — mans mīļais tēvs. Ak, pats velns būtu rīkojies labak, kā šis nelietis — slepkava. Un — mani — mani — viņš apkaunoja!
Lips Tulians stīvi lūkojās Libušē.
Kā gan pasaulē iet, — viņš murmināja. —.Nemezida jeb atriebības dieve jau sastopama še virs zemes. Sargieties — netaisnie nelieši!