Par šo lietu tie ilgi strīdējās. Biedrs domāja, ka labāk būtu doties projām, bet Zārbergs — ka jāpaliek. Beidzot biedrs padevās.
Vispirms Zārbergs taisījās iet pastaigāties, bet vēlāk, atmetis šīs domas, gribēja doties savā slēptuvē. Nejauši tas ievēroja melno roku un atcerējās, ka vakar tās uz sienas vēl nebija.
Viņš piegāja tuvāk un uzmanīgi aplūkoja melno roku. Pēkšņi tam ienāca prātā, ka šādu zīmi saviem biedriem mēdza dot Lips Tulians.
— Se atrodas Lips Tulians, — Zārbergs iesaucās, — šī ir viņa
zīme!
Sākumā biedrs tam neticēja, bet Zārbergs apgalvoja, ka viņš pazīstot to.
Nu biedrs atkal gribēja doties projām, bet Zārbergs prata to apmierināt.
Viņi ātri iegāja savā slēptuvē, lai tos gadījumā nepamanītu Lips Tulians.
Zārbergam bija liels brīnums, ka Vencelis ar Terēzi neko nav izdarījuši un Lips Tulians vēl arvien dzīvo.
Tagad viņš kala jaunus plānus, kā varētu paziņot pārvaldniekam, ka Lips Tulians gatavojas tam uzbrukt.
Beidzot tas nosprieda ap pusnakti ieaicināt pie sevis viesnīcnieku, lai pārrunātu šo svarīgo lietu.
Rietošā saule apspīdēja balto mūri un Lipa Tuliana iezīmēto melno roku.
128. nodaļa CAUR ZVIEDRU KARASPĒKA NOMETNI
Mēness spīdēja pār Elbas upes ieleju. Augšā Kenigsteinas cietoksnī dega ugunis, bet pāri pretim uz Liljensteinas klints mirgoja zviedru artilērijas ugunskurs.
Šodien nešāva, jo veda miera sarunas. Zviedri bija ieguvuši slavu, viņu lodes bija sasniegušas cietoksni.
Kārlis XII nedomāja pārtraukt cietokšņa aplenkšanu, jo miera sarunas drīz vien varēja pārtrūkt, un tad no jauna būs izdevība apšaudīt cietoksni.
Visas cietokšņa ieejas bija aplenktas, un tur, kur ceļš veda uz Kenigsteinu, plašu apkārtni ieņēma zviedru karaspēka nometne.
Ugunis mirgoja naktī, un pēc vienmērīgiem starpbrīžiem bija dzirdami sargposteņu vienmuļie saucieni.
Kas tur slīdēja gar mežmalu klajumā? — Divas tumšas ēnas. Varbūt briežu pāris, kas bikli izgāja laukos meklēt barību? Nē, tie bija cilvēki. Divas mēteļos ietinušās sievietes, kas lēnām tuvojās zviedru karaspēka nometnei. Tagad viņas apstājās.
Tur ir nometne, — čukstēja viena no naksnīgajām ceļiniecēm,
tur ir zviedri.
Ai, mums jāgriežas atpakaļ, visi ceļi ir ieņemti.
Nē taču — es turēšu savu vārdu, es izvedīšu jūs caur ienaidnieka nometni.
Bet tas tak ir galīgi neiespējami?
Ha, ha, ha, — man nekas nav neiespējams. Ne par velti es esmu grāfienes Kozelas uzticamā kambardāma.
Bet apdomājiet taču, ja zviedri mūs saņem gūstā?
Pilnīgi izslēgts — jo es nemaz nedrīkstu krist zviedru gūstā. Tamdēļ man jāuzmanās. Jūs varēsit palikt cietoksnī, bet man vēl šonakt pat jāatgriežas Pilnicā.
Guste gan neticēja, ka šis gājiens izdosies laimīgi, bet līdz ar to arī apbrīnoja Emmas varonību.
Ka tik mūs kāds nepamanītu, — viņa atkal bailīgi čukstēja.
Seit mūs neviens vēl nav redzējis, sargposteņi vēl ir tālu.
Ak, tos jau es nedomāju, es domāju par abiem jaunajiem cilvēkiem, kas ložņāja ap pili. Man likās, ka viņi mūs tomēr redzēja un ātri paslēpās.
Tas nekas, — Emma, klusi smiedamās, atbildēja, — es jau varu iedomāties, kas tie bija. Jums jāzina, ka ministra sekretārs ir briesmīgi greizsirdīgs. Tas liek mani dienu un nakti apsargāt.
Guste satrūkās.
Bet tad jau tūliņ būs zināms, ka esat atstājusi pili?
Tas nekas, — Emma atteica, — gan es pratīšu aizbildināties, un jūs nemaz nevarat iedomāties, kā tādu iemīlējušos var mānīt. Sekretārs ir nerrs — es vazāju viņu aiz deguna.
Klau, vai tur — aiz mums — nečab?
Nē, tas būs bijis vējš.
Man likās, ka tie bija soļi.
Muļķības, — Emma atbildēja, labi uzmanīgi ieklausījusies.
Redziet, mēness nupat pazuda aiz Jura torņa. Brīvais laukums nav vairs apgaismots — mums ātri jātiek pāri.
Bet tad jau mēs ieskriesim sargposteņiem taisni krūtīs.
Nekad arī, — Emma atbildēja, — paļaujieties tik uz mani. Viņa satvēra Gusti aiz rokas, un abas meičas traucās uz priekšu,
tuvējam krūmājam pretī.
Tuvumā atskanēja sargposteņa sauciens.
Bet pa šo ceļu jau mēs ieiesim nometnē, — Guste bažījās.
Pagaidiet, tad runājiet.
Emma uzmanīgi skatījās apkārt. Varēja redzēt, ka viņa smalki pazīst šo vietu; likās, it kā viņa meklētu kādas zīmes kokos.
Guste to ievēroja.
Ko jūs tur darāt?
Klusu, klusu …
Atkal atskanēja sargposteņa sauciens. Kambardāma uzlēca kājās.
Tagad iesim, — Emma čukstēja, — viss ir kārtībā.
Guste negribēja savām acīm ticēt. Patlaban tā redzēja kambar-
dāmu ielienam biezoknī.
Atri — šurp! — Emma sauca. — Bet uzmanīgi, te iet diezgan stāvus uz leju.
Kambardāmas balss skanēja kā no pazemes, un Guste, lēnām tuvodamās, ieraudzīja aizu; meitene uzdūrās apslēptām dzelzs durvīm. Nebija šaubu: tur kāda apakšzemes eja veda uz cietoksni.
Uzmanīgi, — Emma čukstēja. — Tur ir pakāpieni!
Guste pieplaka pie zemes. Tiešām, tur bija līčloču trepes, kas veda dziļumā, un tagad Guste sajuta kambardāmas roku, kas lēnām vilka meiteni lejup.
Tūliņ pēc tam aizvērās durvis.
Nu, vai man nebija taisnība, — Emma dižojās, — es jūs izvedu caur zviedru karaspēka nometni, kaut arī tā — drusku pa zemes npakšu. So eju zina tikai nedaudzi. Pa to mēs sasniegsim Kenig- steinu.
Emmai bija taisnība.
Eja bija diezgan šaura — mitrs un sastāvējies gaiss smacēja elpu.
Abas meičas bija tuvu piespiedušās viena otrai un devās uz priekšu, cik vien ātri tumsā bija iespējams.