Gaiss kļuva arvien smagāks un iešana grūtāka.
Nebaidies,— Emma sacīja, — es šo ceļu jau vairākas reizes esmu gājusi. Mēs atrodamies taisni vidū, un gaiss drīz kļūs labāks. Vai dzirdat — tā dimdoņa un mīdīšanās augšā, tie ir zirgi, patlaban mēs ejam caur zviedru nometni. Nevienam nav ne jausmas, ka te apakšā iet cilvēki. Šādā ceļā cietoksni var apgādāt ar pārtikas līdzekļiem, ja aplenkšana ieilgst.
Gaiss tiešām kļuva labāks. Izeja vairs nevarēja būt tālu, Guste domāja.
Un viņa nebija maldījusies. Jo Emma patlaban atvēra durvis. Vēsais nakts gaiss sitās abām gājējām pretī, un Guste ieraudzīja sava priekšā masīvu klints sienu.
Tā bija Kenigsteina.
Nu viņas kāpa pa stāvo teciņu augšup — uz cietoksni, un drīz vien atskanēja sardzes:
Kas tur ir?
Emma atbildēja zināmo paroli, un durvis atvērās.
Viņas gāja tālāk caur bastioniem, līdz viņu priekšā pacēlās tumšie Jura pils mūri.
— Mēs esam klāt, — Emma sacīja, — tur augšā, Jura cietumā, dzīvo grāfiene Kozela. Rīt agri jūs varat runāt ar manu pavēl- nieci, jo es tūliņ atgriezīšos Pilnicā pa to pašu ceļu, pa kuru nācām.
129. nodaļa PAZUDUSI MEITA
Prāgas ielās drūzmējās ļaužu bari, jo šodien gaidīja pārvaldnieka līgavu.
"Patlaban pa Hradžinas vārtiem izjāja kāds stalts jātnieks ar saviem pavadoņiem. Tas bija Prāgas pilsētas pulkvedis fon Grei- fensteins.
Viņam sekoja pārvaldnieka gvardi, ģērbušies spožos formas tērpos, un visi pilsētas sargi.
Ļaužu pulki uzgavilēja, stalti, priecīgām sejām soļoja kareivji, tiem visiem, tā likās, bija labs garastāvoklis. Tikai viena cilvēka — pulkveža fon Greifensteina sejā atspoguļojās skumjas, viņš domīgi lūkojās gavilējošā ļaužu pūlī.
Gājiens sasniedza Moldavas krastu. Se ceļam gar abām pusēm bija jānostājas kareivjiem. Pārvaldnieks nebija devies līgavai pretī, viņš vēlējās to sagaidīt pilī un bija visu tā iekārtojis, lai spožajā greznībā līdzinātos pašam ķeizaram.
Pulkvedis pieturēja pie tilta, nokāpa no zirga un aprunājās ar sargu vadoņiem. Pār pulkveža seju pārlaidās drūma ēna, jo viņš bija ieraudzījis nākam kādu vīrieti.
Bitelis, — pulkvedis murmināja, — katru reizi, kad redzu šo cilvēku, manī vārās dusmas. Es tiešām spētu nožņaugt šo nelieti, tik viņš vien ir vainīgs meitenes bēgšanā.
Bitelis aizelsies pieskrēja klāt.
Jūsu žēlastība, — viņš izdvesa, bet pulkvedis neļāva tam turpināt.
Vai jūs ziņosit par izbēgušo? Ja, jeb nē!
Jā — jā — jā! — Bitelis iesaucās. — Es atradu viņu un drīz tā atgriezīsies Prāgā.
Pulkvedis ķēra ar roku pie krūtīm, it kā gribētu apklusināt strauji pukstošo sirdi.
Ak, kaut tas būtu mans pazudušais bērns, tad arī man vēl patiktu dzīve. Ak, Dievs, atdod manu meitiņu!
Viņš satvēra Biteļa roku.
Kur tā atrodas?
Pie čigāniem, — Bitelis atbildēja. — Man ir drošas ziņas, viņa dzīvo pie čigāniem. Kāds cilvēks, "kas to uzzinājis, man apsolījās meiteni atvest uz Prāgu. Izbēgusi vēl baidās no apcietināšanas, viņa v 1as brīvību. Pretējā gadījumā tā ar čigāniem došoties tālāk.
Pulkvedis neļāva Bitelim tālāk runāt.
Viss ir atļauts, — viņš iesaucās, — neviens viņu neaizskars un, ja viņa nebūs tneklētā, tā varēs turpināt savu ceļu. Dodu savu goda vārdu!
Es pasteigšos, aizsūtīšu kādu uzticamu vīru pie čigāniem. Vēl tik dažas dienas pacietieties, tad jūs paši redzēsit no cietuma izbēgušo meiteni.
Ejiet — es gaidīšu! — pulkvedis uzsauca aizejošajam Bitelim.
Pulkvedis palika kā sastindzis stāvam, visi virsnieki bija gabaliņu atkāpušies-, lai to netraucētu. Skumju vietā viņa sejā bija ieviesušās rūpes.
Kas gan atvestā būs? — pulkvedis murmināja. — Vai tiešām Dievs man piešķirs tik lielu žēlastību un atdos man tik sen apraudāto bērnu? Bet varbūt šis nelietis būs atradis kādu čigānu bērnu? Ak, kā lai atminu šo mīklu!
Pulkvedis vēl stāvēja domās nogrimis, kad atkal caur sargu rindām traucās kāds vīrietis. Sargi mēģināja to aizturēt.
Laidiet mani, laidiet! — viņš sauca, — man jānodod pulkvedim kāda svarīga vēstule — laidiet!
Dodiet šurp, mēs to pasniegsim pulkvedim.
Tad svešais vīrietis iedeva kādu saburzītu vēstuli sargu vadonim, kurš tūliņ to nodeva pulkvedim fon Greifensteinam.
Pulkvedis, vēstuli saņemdams, nodomāja, ka vēl kāds aizkavējies šīs dienas rīkojums. Bet ko viņš izlasīja?
«Pulkvedim fon Greifensteinam jāapsargā Prāgas pārvaldnieks. Bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un daži vīri no viņa melnās gvardes redzēti pilsētā. Ir iespējams, ka šis bīstamais cilvēks sagatavojies uzbrukt pārvaldniekam.»
Vēstule nebija parakstīta.
Ko tas nozīmē? — pulkvedis sacīja. — še, Prāgā, uzturas Lips Tulians? Neticami!
Pulkvedis nezināja, kas slēpjas aiz šī vārda. Viņš bija daudzreiz dzirdējis par briesmīgo melnās gvardes virsnieku, bet nekad par to, ka tas ir Filips fon Mengsteins. Un tagad šis pārdrošais virsnieks būtu Prāgā?
Pulkvedis bija apdomīgs cilvēks. Varbūt šo vēstuli bija rakstījis kāds jokupēteris, lai izpostītu visus priekus, bet varēja arī būt, ka šis pārdrošnieks tiešām atradās Prāgā. Sādā cilvēku drūzmā viegli varēja iekļūt pilsētā.
Pulkvedis vēl atcerējās, ka jau pirms dažām dienām bija klīdušas baumas, ka Lips Tulians paslēpies viesnīcā. Lai gan šīs valodas izrādījās nepatiesas, tomēr vajadzēja uzmanīties.
Vēl brīdi visu pārdomājis, pulkvedis sasauca visus vadoņus un virsniekus uz īsu apspriedi.
Kad izlasīja vēstuli, pulkvedis ar nepatiku vēroja, ka visi vadoņi, Lipa Tuliana vārdu pieminot, uzreiz kļuva nemierīgi.