Pulkvedis saskaitās.
Ko tas nozīmē? Kā liekas, tad jums no šī cilvēka bail?
Jūsu žēlastība, Lips Tulians nav tāds cilvēks kā mēs, viņš biedrojas ar velnu, viņš padara sevi neredzamu un tādēļ tam nevar ne iesist, ne iešaut. Vienkāršam cilvēkam jābīstas no tā.
Kaut kas nedzirdēts! — pulkvedis pārskaities kliedza. — Lips - Tulians ir gluži tāds pats cilvēks kā mēs visi, viss cits ir tukšas tenkas, es pavēlu jums izpildīt savu pienākumu. Apcietināt katru aizdomīgu personu, pretošanās gadījumā varat to nošaut. Ievērojiet!
Mēs izpildīsim jūsu pavēli, augstība! — vadoņi atbildēja, bet viņu domas kavējās citur.
Lips Tulians Prāgā! — šī vēsts zibens ātrumā izplatījās pa visām kareivju un sargu rindām.
Lips Tulians ar savu melno gvardi varbūt ir jau še — mūsu tuvumā.
Bija zudis viss prieks, katra sejā bija lasāmas bailes un rūpes.
Pārvaldnieka gvardi nemierīgi lūkojās visapkārt.
Vienīgi uz Moldavas tilta vēl bija kārtība, bet tālāk uz vārtu pusi pilsētas sargi salasījās pulciņos. Pulkvedis jāja gar rindām un ievēroja nekārtīgo burzmu ap vārtiem.
Ko tas nozīmē? — viņš jautāja sargu vadoņiem. — Vai tā kareivji stāv rindā — šis jau ir gatavais aitu bars!
Vadonis noslaucīja sviedriem klāto pieri.
Piedodiet, jūsu žēlastība, pilsētas sargi, dzirdēdami Lipa Tuliana vārdu, ne ar kādiem līdzekļiem nav noturami rindās.
Gļēvuļi! — pulkvedis kliedza. — Tā tiešām ir neiespējama Ifeta. Pārmāciet tos ar zobenu. Nupat saņēmu ziņu, ka līgavas brauciens jau tuvojas.
Uz pulkveža mājienu atsteidzās vairāki virsnieki un ar lielām pūlēm sastādīja sargus rindās.
Kaut kas nedzirdēts, — pulkvedis rājās. — Ja jau Lipa Tuliana vārds tiem iedveš tik lielas bailes, tad es tiešām gribētu redzēt, kas notiktu, ja viņš parādītos pats. Tad droši vien šī gļēvuļu banda izklīstu pa malu malām.
Pie vārtiem norībēja bungas. Līgavas brauciens bija klāt, varēja jau redzēt grāfienes pavadoņus — lepnos ungārus uz grezniem zirgiem, ar līkiem zobeniem pie sāniem.
Šinī mirklī visi aizmirsa Lipu Tulianu. Ļaudis uzgavilēja jātniekiem. Pamazām tuvojās rati, mūzikas orķestris spēlēja ungāru maršu, skatītāji atkal sajūsmā gavilēja.
Tūliņ pēc ungāriem jāja smagi apbruņojušies jātnieki un beidzot brauca greznā ungāru grāfienes kariete.
Karietes logi bija plaši atvērti, lai varētu redžēt skaisto grāfieni, kas izlaidīgi bija atslīgusi pret zīda spilveniem.
Augstprātība, cietsirdība un nežēlība atspoguļojās viņas skaistajā sejā. Jā, tā bija grāfam Martinicam piemērota dzīvesbiedrene, tāds pāris saderēja kopā un no saviem apakšniekiem, bez šaubām, drīz iemantotu visdziļāko naidu.
Aiz karietes sekoja otra daļa bruņotu jātnieku, tad gara rinda ratu, kuros jātnieku un kājnieku apsardzībā veda grāfienes mantas un kalpones.
Pulkvedis fon Greifensteins apsveica līgavu ar labi skanošu uzrunu un jāja blakus karietei, pavadīdams to uz Hradžinu.
«Grāfs Martinics ir pratis atrast sev piemērotu līgavu,» pulkvedis domāja, «patiesi, viņas pieri apēno nežēlība. Šie cilvēki ir kā radīti viens otram.»
Pulkvedis vienaldzīgi raudzījās gavilējošā ļaužu pūlī.
Priecājieties tik! — viņš čukstēja. — Drīz pienāks laiks, kad jūs viņu nolādēsit.
Pēkšņi viņš apturēja zirgu. Ļaužu drūzmā uz Moldavas krasta stāvēja kāds vienkārši ģērbies pilsonis, kas nebija noņēmis cepuri un nesveicināja līgavu, bet vienaldzīgi skatījās apkārt. Šis svešinieks bija slaika auguma jauneklis, smalkiem sejas vaibstiem, viņa dzirkstošās acis mežonīgi un drūmi raudzījās uz grezno karieti.
Pulkvedim ienāca prātā, ka šis cilvēks nevar būt neviens cits kā Lips Tulians.
Drošsirdīgais pulkvedis piespieda piešus.
Dodiet ceļu! — viņš pavēloši uzsauca kareivjiem.
Tie ātri atbrīvoja ceļu — bet, kad pulkvedis nonāca tanī vietā, kur stāvēja aizdomīgais vīrietis, pēdējais bija pazudis, it kā zemē ielīdis, un, lai gan pulkvedis skatījās visapkārt, tas nekur vairs nebija ieraugāms.
Galvu domīgi grozīdams, pulkvedis atgriezās pavadīt grāfieni uz Hradžinu.
Spožais brauciens patlaban devās pār tiltu. Te zirgi sāka stāties. Braucēji acīmredzot bija piedzērušies un pavadoņi ne mazāk.
Tā kā garais Moldavas tilts vidū bija šaurs, kareivju špalēru un ziņkārīgo pūļa dēļ rati vietu vietām netika garām, tādēļ izcēlās sadursmes un vārdu pārmaiņa.
Pie tam nabaga zirgi dabūja nopietnus belzienus un sitienus, un nebija brīnums, ka tie satrūkās un ierāva kādus ratus pūli. Sacēlās briesmīgs troksnis.
Sievietes spiedza un meklēja savus bērnus, kurus izvilka no ratu apakšas.
Satrauktos zirgus atkal mēģināja dabūt uz vidu, ikviens devās palīgā, un pēc nedaudz minūtēm ari izdevās smago vezumu iedabūt atpakaļ rindā.
Vezumos acīmredzot bija daudz dārgu mantu, jo tie bija cieši apsegti ar baltu, smalku brezentu.
Bet pēkšņi satraukumā tas saplīsa, un pašā virsū, kā ari malās rēgojās caurumi.
Tam nepiegrieza vērību.
Iereibušie pavadoņi ar grūdieniem un saucieniem tika pamudināti stāties-vezumiem apkārt, un brauciens devās tālāk uz Hradžinu, kur pārvaldnieks gaidīja savu skaisto līgavu.
Karogi plandījās vējā, zvani skanēja, un no pilsētas vaļņiem dārdēja šāvieni.
Līgava bija sasniegusi Hradžinu, un pārvaldnieks veda grāfieni uz viņas istabām.
Bet pils pagalmā stāvēja smagie vezumi ar bagāto pūru.
Vesels apkalpotāju un kameristu leģions ielenca ratus, lai šķirstus, kastes un čemodānus nestu uz grāfienes istabām.
Tik vieni rati palika savrup stāvot, tie, kas uz tilta bija bojāti.