Pavadoņi ielenca vezumus, neļaudami nevienam tuvoties. Jo vezumos tak bija atvesti skaistās līgavas lielākie dārgumi, dārgākie zīda tērpi un it sevišķi rotaslietas, kas bija sakrautas vairākos dzelzs čemodānos.
Bet starp šīm lietām atradās kāda smaga dzelzs kaste, kas saturēja visdārgāko — bagātīgo līgavas rotu no zelta un dārgakmeņiem, ko grāfs Martinics bija aizsūtījis savai līgavai uz tālo" Ungāriju.
Patlaban tuvojās pārvaldnieka uzticamie sulaiņi, kurus pavadīja divas grāfienes kameristes.
Tie vienīgie drīkstēja saņemt mantas un nogādāt kundzes istabās.
Ātri tika atrauts apsegs, kura bojājumus pavadoņi pēc iespējas bija noslēpuši.
Sulaiņi iekāpa ratos, kameristes sekoja un pētoši aplūkoja katru kasti un čemodānu.
Pēkšņi kāda kameriste iekliedzās.
Kas noticis, kas ir? — viņai uzsauca no visām pusēm.
Līgavas rota… līgavas rota… — kameriste šņukstēja. — Dieva dēļ, čemodāna trūkst, manas žēlīgās kundzes līgavas rota ir nozagta!]
130. nodaļa GRĀFIENE KOZELA UN MEŽA DZIRNAVNIEKA MEITA
Hilda ne mazums iztrūkās, kad zviedru baterijas sūtīja savus sveicienus no Liljensteinas Kenigsteinas cietoksnim.
Līdz šim vēl neviena lode nebija sasniegusi Jura pili, bet, neskatoties uz to, Hilda bija priecīga, kad beidzot apklusa lielgabali un ģenerālis Kijaus paziņoja, ka patlaban vedot miera sarunas.
Grāfiene pēdējo nakti bija pavadījusi bezmiegā, lai uzbrukuma gadījumā varētu iebēgt pagrabos.
Nu visas briesmas bija garām. Grāfs Flemings veda miera sarunas, un grāfiene Kozela varēja mierīgi gulēt.
Hilda tomēr nevarēja aizmigt. Vēl aizvien tai uzmācās drūmas domas.
«Kas noticis ar Lipu Tulianu? Kāpēc viņš nenāk uz Kenigsteinu pēc Elzbetes. Varbūt to aizkavē zviedri? Tas būtu iespējams.»
Visi šie bezgalīgie jautājumi tirdīja nogurušo Hildu.
Viņa pazina Lipa Tuliana lielo enerģiju, izturību un drošsirdību, zināja, ka viņš nepazīst šķēršļus. Bet ja nu to aizkavēja kāda svarīga darīšana — varbūt tam arī Elzbete kļuvusi vienaldzīga, varbūt? Viss tik neskaidrs, tik neskaidrs, neticams, tik viena lieta bija saprotama — līdz šim tas Kenigsteinā nebija ieradies.
Te kāds pieklauvēja pie durvīm un pārtrauca grāfienes domas.
Ienāca viņas istabas meita.
Ekselence, cietoksnī ir ieradusies kāda meitene un vēlas ar jums runāt.
Hilda mazliet pacēlās.
Aha, tad to ir atvedusi Emma. Kā viņu sauc? — grāfiene skaļi jautāja.
Lai es jums sakot: «Guste, meža dzirnavnieka meita, vēlas runāt ar ekselenci.»
Ievediet svešinieci, tūlīt! — Hilda iesaucās.
Istabas meita ieveda Gusti.
Guste pazina Hildu, kuru toreiz meža dzirnavās bija atvedis Zamuels. Kāds gan tai varēja būt sakars ar Lipu Tulianu? Gustei nebija ne mazākās jausmas, ka arī Hilda mīlēja virsnieku. Guste nodomāja, ka Hilda aiz pārpratuma bija nokļuvusi Zamuela rokās.
Grāfiene piecēlās gultā sēdus un draudzīgi pamāja Gustei:
Nāc tuvāk, mīļais bērns, atsēdies še pie manas gultas, man ar tevi jārunā.
Guste paklausīja.
Tik tagad viņa redzēja Hildas skaistumu un saprata, ka tā ir spējīga savaldzināt vīriešu sirdis.
Hilda jau sen bija gaidījuši Gusti un, lai gan viņa vairs necerēja to ieraudzīt Kenigsteinā, tomēr bija sagatavojusies izvilināt Gustes noslēpumu. Kamēr Guste stāstīja, kā iekļuvusi cietoksnī,. Hilda uzmanīgi to vēroja. Viņa nāca pie slēdziena, ka Guste nav nekāda vientiesīte, bet gan īsts kalnu bērns — gudrs, viltīgs. Hilda saprata, ka jārīkojas ļoti uzmanīgi, lai uzzinātu noslēpumaino vārdu nozīmi, kurus viņā mēnesnīcas naktī Guste bija čukstējusi.
Es priecājos, mīļais bērns, ka tu atnāci, — Hilda maigā balsī sacīja, — man ar tevi daudz jārunā — tu taču padzīvosi kādu laiciņu pie manis?
Es varētu gan, tā — līdz pilnam mēnesim, — Guste domīgi sacīja.
Hilda izbrīnā uzlūkoja Gusti. Līdz pilnam mēnesim — tas taču nozīmēja kaut ko svarīgu. Nu viņai vēl vairāk uzmācās aizdomas, ka Gustei ir mīlas dzēriens.
Nebija vairs šaubu, meitene mīlēja Lipu Tulianu un gribēja ar burvju līdzekļiem savaldzināt viņa sirdi.
Tas nedrīkstēja notikt, acumirklī Hilda izgudroja plānu, pēc kura jārīkojas. Jau tā bija laba zīme, ka Guste neturēja grāiieni par savu sāncensi, viņai nebija ne mazāko aizdomu un to vēl vairāk apstiprināja viņas vārdi:
Ekselence, esmu visu izstāstījusi, bet man ir daudz kas palicis nesaprotams. Kādēļ jūs toreiz uzturējāties tanī ciemā, kuram uzbruka mūsu ļaudis?
Hilda šo jautājumu bija gaidījusi.
Tam nu gan vajadzēja palikt noslēpumam, — viņa čukstēja, — bet tu jau šo to zini un tādēļ es dāvāšu tev uzticību. Ciema vecākajam bija daži svarīgi dokumenti, kurus man katrā ziņā vajadzēja iegūt. Es pārģērbos un devos pēc dokumentiem, lai pie tā paša ievāktu tuvākas ziņas par'dažām personām. Bet gadījuma dēļ toreiz nokļuvu laupītāju rokās. Lips Tulians mani atlaida pret izpirkšanas naudu.
Hilda runādama vēroja Gusti. Ja Guste būtu zinājusi, kas toreiz norisinājās starp Hildu un laupītāju virsnieku, tad viņas acis uzliesmotu šaubās, bet, kā likās, Guste neko nezināja. Nu Hilda varēja droši turpināt, jo vairs nebija jābaidās par neuzticību.
Gustei droši vien bija mīlas dzira. Viltīgā Hilda atcerējās notikumus meža dzirnavās, kad vecais, vienaldzīgais Siklers mocījās mīlas skurbumā. Tomēr tā arī bija nopratusi no laupītāju runām, ka vecais iedzēris kādu mīlas dziru. Šo dziru varēja būt pagatavojusi vienīgi Guste, bet aiz pārskatīšanās to bija iedzēris vecais Šiklers.
Un Hilda nemaldījās, tā drīz vien sasniedza savu kāroto mērķi.
Tātad uz pilnu mēnesi tu vēlies atgriezties meža dzirnavās, — Hilda turpināja, — tas droši vien ko svarīgu nozīmē!
Guste klusēja, bet nejauši pieskārās ar roku tai vielai, kur glabājās mīlas dzira!