Hilda ievēroja katru viņas kustību. _
Bet Gustei modās ziņkāre. Viņa vaicāja, kādēļ grāfiene tai likusi atnākt. Varbūt gribot kaut ko. uzzināt par laupītājiem?
Muļķa bērns, — Hilda iesmējās, — tādas lietas man nenāk prātā, es neienīstu laupītāju virsnieku, viņš reiz man pakalpoja kādā svarīgā lietā!
Kādā lietā? — Guste greizsirdīgi jautāja.
Mīļais bērns, uzklausi mani, es gribu tev pilnīgi uzticēties un pateikt īsto iemeslu, kādēļ pārģērbusies apmeklēju ciemu. Tu taču zini manu kārtu un stāvokli?
Jā gan! — Guste sacīja.
Nu tādēļ uzklausi, bērns. Tu zini, ka karalis mani labi ieredz, bet mani ienaidnieki ir nolēmuši mani gāzt. Viņi gatavojas kādu poļu grāfieni iecelt manā vietā. Bet šo nodomu es gribu aizkavēt, es vēl turpmāk gribu saistīt valdnieku.
Gustes sejiņa noskaidrojās. Tagad viņa saprata, ka Hilda neilgojas pēc Lipa Tuliana.
Hilda mīļi piekļāvās Gustei.
Kalnos dzīvo daudz gudru cilvēku, — viņa maigi čukstēja, — dažas sievietes, kas pazīst dabas noslēpumus. Es meklēju līdzekli, lai varētu uzturēt valdnieka mīlu. Un tādēļ es ierados ciemā.
— Vai jūs, ekselence, šo līdzekli dabūjāt? — Guste jautāja.
Nē! — Hilda skumji atbildēja. — Es tik dzirdēju, ka kalnos dzīvojot kāda veca sieviņa, kuru ļaudis iesaukuši par zāļu sievu.
Tā ir patiesība, ekselence! — Guste piebalsoja.
Bet es nekad šo sievu neesmu redzējusi, viņa arvien dzīvojot kalnos, nezināmā vietā, un reti kad atnākot ciemā.
Jā, ekselence, tas viss ir taisnība!
Ciema vecākais man apgalvoja, ka šī sieva protot pagatavot mīlas dzērienu. Vai tā ir patiesība?
Jā, to viņa spēj, — Guste neapdomīgi izteica.
Tagad Hilda visu zināja. Viņa bija pārliecināta, ka Gustei ir mīlas zāles. Hilda gribēja ar viltu iegūt šīs dārgās zāles.
Viņa sirsnīgi apskāva Gusti un lūdza, lai tā līdz pilnam mēnesim padzīvo pie viņas, jo tai patīkot ar Gusti patērzēt.
Hilda apsolījās iedāvāt Gustei skaistas drānas un rotas lietas.
Guste priecājās, ka jaunajos tērpos tā izskatīsies vēl daiļāka un varēs pārsteigt Lipu Tulianu.
Hilda piezvanīja, ienāca istabas meita un sarunājās ar grāfieni franču valodā. -
Tad istabas meita ieveda Gusti citā telpā un teica, ka grāfiene uzdevusi Gusti-pārģērbt un apkalpot; Viņa ātri atģērba Gusti un, pienesusi grāfienes zīda drānas, ietērpa to no galvas līdz kājām dārgā zīdā. Guste, priekā starodama, vairs neatcerējās savu zāļu pudelīti, kura bija iešūta viņas apģērba ņieburā.
Istabas meita iekāra Gustes drānas kādā skapi un ieveda viņu pie grāfienes, lai tās iebaudītu kopējas brokastis.
Pēc kāda laika Guste, pie loga stāvēdama, ievēroja kādā cietuma logā Elzbeti un brīnījās, ka tā vēl ir dzīva, kuru līdz šim bija turējuši par mirušu.
Un tiešām — tā bija Elzbete.
131. nodaļa SVĒTKU RĪTĀ
Naktī pēc līgavas atbraukšanas Prāgas pilsoņi baudīja maz miera. Pārvaldnieks bija dāvājis brīvu nakti, visas viesnīcas un vīna pārdotavas stāvēja vaļā, kurās ļaudis dzīvoja kā pa svētkiem. Kas netika runāts un stāstīts, kas viss nebija redzēts, un gandrīz katrs zināja stāstīt kādu jaunu piedzīvojumu.
Ļaudis nesprieda par līgavu vien, bet pa lielākai daļai par Lipu Tulianu. Neticamā ātrumā bija izplatījušās baumas, ka Prāgā redzēts Lips Tulians ar savu melno gvardi.
Vēl otra ziņa ne mazāk bija uztraukuši ļaužu prātus — nozagtas līgavas pasakaini dārgās rotaslietas, ko stingri apsargāja. Sādi dārgumi nemaz nebija Prāgā dabūjami.
Pārvaldnieks vai plīsa aiz dusmām par tādu zaudējumu, jo tie bija reti augstvērtīgi dārgumi.
Pilsētā bija ieradušies daudz svešinieku, un droši vien viņu vidū atradās rotu zaglis. Tiešām nepieredzēta zādzība!
— Tas ir Lipa Tuliana darbs! — ļaudis sprieda. — Viņš ir paņēmis čemodānu, jo viņš var sevi padarīt neredzamu.
Māņticīgie ļaudis iztēloja Lipu Tulianu par pārdabīgu radījumu. Sīm drausmīgajām pasakām vēl pieskaitīja Zārberga briesmu darbus, un tā Lips Tulians bija iemantojis briesmoņa slavu.
Hradžina bija apgaismota visu nakti. Ar lāpām pārmeklēja visus stūrus, pazudušo dārglietu kasti tomēr neatrada. Viss velti! Kaste bija pazudusi.
Pārvaldnieks aiz dusmām nezināja, ko iesākt, jo nekur tik ātri nevarēja dabūt šādus dārgumus.
Un skaistā līgava?
Tā plosījās bez mēra un pēra istabas meitas. Tā tas gāja līdz rīta ausmai.
Sīs atbaidošās scēnas aculiecinieks bija pulkvedis fon Greifen- steins, un, kad uzlēca saule, viņš atkal sadzirdēja skaistās grāfienes nikno balsi.
Lai Dievs tam ir žēlīgs, kam jākalpo šai sievietei, — vecais pulkvedis murmināja. — Agrāk Prāgā bija viens virsbende, bet nu būs divi. Nu, nekas, esmu jau izšķīries — ja ies tik raibi, ņemšu atvaļinājumu un pavadīšu savas vecuma dienas Greifensteinā. Un, ja Dievs man palīdzētu atrast pazudušo meitiņu, tad es būtu laimīgākais cilvēks.
Vecais pulkvedis slaucīja asaras.
Svētku rīts. Torņos zvanīja, ļaudis, svētku drānās ģērbušies, staigāja pa ielām.
Bet augšā, pārvaldnieka un grāfienes istabās, nevaldīja svētku miers. Sadusmotais pārvaldnieks lamājās neatdabūjamā zaudējuma dēļ, un grāfiene plosījās kā bez prāta.
Steigšus sanesa dārgākās rotas lietas, kādas Prāgā bija dabūjamas. Prāgas zeltkaļi smīnēja, ka nu bija izdevība pārdot vienu otru rotu, kas citādi nebija iespējams.
Bet tas viss bija tīrais nieks, salīdzinot ar zaudēto.
Diedelnieka rotas pret tām, kādas man bija, — grāfiene kliedza, kad viņai pienesa nopirktās rotas. — Man bija skaistākas kā pašai ķeizarienei un tagad …
Viņa apklusa, jo, pēdējos vārdus runājot, kāds skaļi iesmējās. Smiekli ieplūda pa vaļējo logu. Grāfiene pieskrēja pie loga.