Kur ir šis nelietis, kas vēl drīkstēs mani izsmiet, — grāfiene saniknota kliedza.
Piesteidzās sulaiņi un istabas meitas, bet vairāk neko neredzēja kā kailo mūri.
Bet tur taču kāds smējās, — grāfiene tiepās.
Tā būs bijusi kāda aizkavējusies pūce, — sulainis paziņoja. — Te, mūros, arvien mājo šie putni.
Ak tā! — grāfiene dusmīgi noteica, — tie jāiznīcina. Tas tik vēl trūka, ka pat putni par mani smiesies.
Tā nu gan nebija pūce, — otrs sulainis iebilda, — tas bija cilvēks vai arī kāds spoks — še augšā spokojas pat dienas laikā!
Tāds bija kāzu rīts.
Grāfiene vēl brītiņu klausījās, vai atkal neatskanēs smiekli, bet viss palika klusu.
Visos torņos zvanīja. Bet augšā, pilī, plosījās visi nemiera gari.
Arī grāfs Martinics staigāja saīdzis apkārt. Viņš atcerējās savu pirmo kāzu dienu, kad tas precēja skaisto Hedvigu. Toreiz kāzas svinēja Tuna pilī, bet tagad viņa paša mājā. Vēl arvien tas garā redzēja Hedvigas tēlu, kuru viņš tik neizsakāmi bija mīlējis. Kur viņa tagad atrodas, ir dzīva vai mirusi? Grāfs to nezināja.
Ar pāvesta rakstu šī laulība bija atzīta par, neesošu,Viņš varēja precēt ungārieti. Bet vai tā bija viņa sirds vēlēšanās? Ak nē! Viņš mīlēja Hedvigu, bet ungārieti tas precēja viņas bagātības un augstprātīgās dabas dēļ. Viņš vēlējās, kaut viņa tagadējā līgava būtu Hedviga.
Šodien tas atcerējās arī Filipu fon Mengsteinu, kuru reiz bija tiesājis un sodījis. Kur tas bija palicis? Grāfam nenāca ne prātā, ka bīstamais laupītāju virsnieks Lips Tulians un Filips fon Meng- steins ir viena un tā pati persona.
Viņš nezināja, ka šis bīstamais cilvēks tīko pēc viņa dzīvības, bet domāja, ka notiesātais Filips ir ārzemēs aizgājis bojā.
Kādi briesmīgi maldi! Sis cilvēks, kas Viņu tik neizsakāmi ienīda, bija dzīvs. Lips Tulians bija ieradies Prāgā un gaidīja izdevīgu brīdi, lai atriebtos savam lielākajam ienaidniekam.
Grāfs Martinics to nezināja.
Viņš pēkšņi sakustējās.
Ko es vēl meklēju pagātnē, man jādzīvo!
Viņš pazvanīja sulaini.
Vai zaglis ir atrasts? — viņš jautāja sulainim.
Diemžēl, ekselence, nav.
Labi, es zinu diezgan, kāds diedelnieks to ir piesavinājies. Bet es gan ko darīšu. Visus Prāgas vārtus esmu pavēlējis apsargāt. Katru, kas ies laukā, izkratīs, lai tas būtu zems vai augsts. Un, ja kaut kādu pazīmi atradīs, vainīgo uz vietas pakārs!
Grāfs rādīja uz logu. Tur apakšā uz Nepomuka laukuma stāvēja karātavas, kur pakārtie šūpojās vējā.
Tagad atnes manas drēbes un apģērb mani, zagtās rotas es dabūšu — kaut vai pašā ellē!
Sulainis izsteidzās un ienesa greznās drēbes; grāfs tās aplūkoja ar manāmu patiku.
Viņam nekas netrūka. Zelta ķēde laistījās ap kaklu un pirkstos mirdzēja briljantu gredzeni.
Vai mana līgava ar jaunajām rotām ir apmierināta? — grāfs jautāja.
Nē, — vecais sulainis atbildēja.
Tā jau es domāju, — grāfs sacīja, — tādus dārgumus te nevar dabūt. Nu, ja es zagli dabūtu rokā, es liktu viņu mocīt, kamēr tas ellē iebrauc!
Grāfs pa tam bija apģērbts.
Vai ekselence brauks uz baznīcu? — vecais sulainis jautāja.
Nē, muļķi, laulības notiks pils baznīcā.
- Tas ir labi.
Ha, kādēļ tu tā domā, v.ecats?
Vai. pulkvedis jums nesacīja, ka Lips Tulians esot Prāgā?
Nevienu vārdu nav sacījis. No kā tu to zini, vai tās tik nav
tenkas?
Tā visi runā. Lips Tulians esot te un nevis viens pats, bet savas melnās gvardes pavadībā.
Pats velns to sūtījis! — grāfs iesaucās.
Grāfs kļuva nemierīgs, jo viņš bija ļoti bailīgs, ar sliktu sirdsapziņu.
Bet ko viņš tad nedarītu, ja zinātu, ka Lips Tulians ir Filips fon Mengsteins!
Es nesaprotu, kādēļ pulkvedis man nekā nav teicis.
To pilsētas komandants nedarīja, lai jūsu žēlastību neuztrauktu. īstenībā jau visiem kareivjiem un gvardiem ir dots rīkojums. Tie nevienu nedrīkst Hradžinā ielaist. Vienīgi lūgtie viesi drīkst ienākt.
To es arī būtu lūdzis.
Grāfs uzelpoja.
Ak, es jau redzu, ka mans komandants rūpējas. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šis enerģiskais vīrs darīs visu, lai svētki netiktu traucēti. Jā, viņš rīkojies pareizi, man neziņodams, bet tu, vecais diedelniek, uz priekšu savas gudrības paturi pats. Lips Tulians uz Hradžinu nenāks!
Grāfs aplūkoja sevi spogulī.
Es viņai patikšu, — tas runāja, — jā, es esmu skaists vīrietis, un neviens nebūs pārāks par mani, kad šodien ieradīšos kā pats karalis.
Grāfs Martinics lepni kā tītars soļoja uz līgavas istabām.
No turienes viņam skanēja pretī sieviešu vaimanas un pa starpām kāda spalga, nepatīkama balss. Grāfs pašķīra aizkaru. Tur stāvēja viņa skaistā ungāru grāfiene, ar pātagu drīz vienu, drīz otru no kameristēm iemizodama.
Vai lai es kā nabaga tirgoņa sieva eju uz baznīcu, — viņa šķendējās, — jā, tas jums būtu pa prātam, jūs, salašņu bars!
Pātaga atkal plīkšķēja pār nabaga meiteņu mugurām.
Vai es jums neteicu turēt acis vaļā, — grāfiene nemitējās. — Bet jūs tik grozāties apkārt, kamēr zaglis apstrādā vezumu. Kaut kas nedzirdēts. Es pat domāju — vai jūs tik negājāt ar zagli uz vienu roku.
O, jūsu žēlastība, — nē, nē, mēs it nevienu neredzējām, — istabenes dievojās.
Salašņu banda! — grāfiene kliedza.
Grāfs visu dzirdēja.
Acumirklī viņu pārņēma nepatīkamas jūtas. Ja viņa nākamā sieva ir tāda fūrija, tad viņa laulības dzīvē var gadīties vētraini skati.
Bet viņš ātri apdomājās.