Jā, kas par to, ka viņa sieva tik nežēlīgi rīkojas ar saviem apkalpotājiem? Lai! Vai viņam žēl? Nē! Smieklīgi! Lai iet!
Vēl vairāk pašķīris aizkaru, viņš devās iekšā. Pātaga acumirklī bija pamesta. Skaistā līgava, apburoši smaidīdama, devās viņam pretī.
Tu es uztraukta, mana dārgā, — grāfs Martinics iesāka.
Sīs skuķes ir vainīgas, ka manas rotas nozagtas, — skaistā ungāriete atbildēja, — īstenībā man viņas vajadzētu jēlas sakapāt, jo viņas citu neko nav pelnījušas! Bet savā kāzu dienā es negribu dusmoties un tādēļ sodīšanu atlikšu uz vēlāku laiku.
Nabaga apkalpotājas stāvēja bālas un pārbijušās. Tās acīmredzot pazina savu briesmīgo pavēlnieci un trīcēdamas lūdzās žēlastību.
Ārā, — negantniece kliedza, — prom no manām acīm, vēlāk es jūs pārmācīšu — salašņu bars!
Nabaga meitenes grīļodamās izgāja, ar bailēm un bažām iedomādamās nākotni.
Grāfiene griezās pie sava saderinātā.
Vai man tiešām ar šo nabaga rotu būs jāiet baznīcā? — tā griezīgā balsī jautāja.
Grāfs Martinics gribēja uztraukto nomierināt.
Dārgā, — viņš maigi sacīja, — šodien, vienīgi šodien ņem šos dārgakmeņus par labu. Pēc tam es tev pagatavošu jaunu rotu, vēl greznāku par zaudēto.
— Nu labi — es pārvarēšu sevi, — viņa atteica, arvien vēl nicīgi skatīdamās dārgakmeņus, — mūsu laulības jau notiks pils baznīcā un es ceru, ka Vīnes karnevālā būšu pārāka par visām sāncensēm.
Tā būs, mīļā, — grāfs Martinics sacīja, apskaudams kairo līgavu.
Dārgais, — daiļā negantniece čukstēja, — saki man, kas tas ir par laupītāju, kura ērmoto vārdu šodien dzirdēju vairākas reizes. Viņu sauc Lips Tulians.
Grāfs pasmaidīja.
Brr, tas ir kāds biedēklis — nelietis, kas klejo apkārt pa Prāgu. Nav izslēgts, ka viņš ir nozadzis tavu rotu. Bet šo nelieti katrā ziņā apcietinās, iekams tas paspēs atstāt pilsētu.
Daiļava apmierināta palocīja galvu.
O, ja es varētu atdabūt savu rotu, es būtu tik laimīga. Bet tagad es tev iešu līdzi pie altāra pils baznīcā, mans dārgais, baznīcas svētība mūs savienos uz mūžu.
Viņas acis iedegās kaislē, un jaunais pāris ļāvās dedzīgiem skūpstiem.
Pēkšņi tie atrāvās viens no otra. Kaut kur, it kā no ārpuses, atskanēja drausmīgi smiekli.
Pūce, — skaistā ungāriete čukstēja.
Nevar būt, — grāfs Martinics iesaucās un metās pie loga. Tur nekas sevišķs nebija redzams. Apakšā, Prāgas ielās, trokšņoja tauta.
132. nodaļa Sekretāra liktenis
Skaistā Emma Rosta vēl pirms rītausmas bija atgriezusies Pilnicas pilī nemanīta, par to viņa bija ļoti pārliecināta. Pēc īsas snaudas tā atkal stāvēja ģērbistabā pie spoguļa svaiga kā maijroze.
Pa pusaizsegto logu Emma varēja redzēt pils attālo pagalmu. Te klau: vai tur nedārdēja rati?
Emma devās pie loga.
Ak, sekretārs, — viņa nomurmināja, — tiešām, jau tik agri. O, kā nabadziņš būs noilgojies, vai arī nāk ar svarīgām ziņām>
Viņa devās atpakaļ pie spoguļa.
Tāds iemīlējies nerrs, — Emma čukstēja. — Ja tik es varētu uzzināt viņa pavēlnieka svarīgākos noslēpumus. Bet viņš vēl arvien
ir tāds neuzticīgs; man liekas, tas vienā otrā lietā vēl neizsakās. Kā lai uzzinu pēdējo noslēpumu? Ak, man iešāvās kaut kas prātā!
Emma skatījās spogulī. Viņa bija apģērbusies tikai pa pusei, mati vaļā, rokas un skaistais kakls kairi atsegti. Pilnīgās krūtis viļņoja zem caurspīdīgās zīda drānas.
Es zinu, — Emma nočukstēja. — Es pieņemšu "sekretāru šajā istabā. Ja viņš mani redzēs tādu, es domāju, viņš paliks kā bez prāta. Un tad es tam varēšu pēdējos noslēpumus izvilināt. Ha, ha, ha, tiklīdz tos zināšu, lai viņš paliek, kur grib, tad es zināšu diezgan, un mana skaistā pavēlniece drīz uzvarēs savu ienaidnieku — ministru.
Tā domāja Emma. Mazā vīriņa soļi jau bija dzirdami koridorā.
Sulainis — acīmredzot tas bija Kaspars — sekretāram bija licis pagaidīt turpat, bet, tiklīdz grāfienes viltīgais uzticamais bija attālinājies, Emma jau atvēra durvis.
Ar labi liekuļotu pārsteiguma kliedzienu tā gribēja griezties atpakaļ, bet sekretārs kā bulta iedrāzās ģērbistabā un, iekams Emma paspēja atjēgties, saviem izkaltušajiem zirnekļa pirkstiem satvēra viņas maigi apaļās rokas.
Krāpniece! — mazais' vīriņš šņāca, — krāpniece!
Emma gribēja atsvabināties.
Ko tas nozīmē? — viņa stostījās.
Tu mani piekrāpi, nožēlojamā! — sekretārs elsoja, — neliedzies! Šonakt tu biji Kenigsteinā. Un pirms dienas gaismas tu atgriezies. Atzīsties — tu biji pie grāfienes Kozelas!
Emma redzēja, ka viņas maska kritusi.
Laidiet vaļā! — tā uzsauca sekretāram-
Aha! — tas plosījās, — nu es dzirdu! Uzreiz «jūs»! Nožēlojamā, tu mani krāpi. Tu mani nekad neesi mīlējusi.
Emma cīnījās ar saniknoto sekretāru. Viņai bija neparasts spēks un ar vienu rāvienu tā atsvabinājās no viņa rokām.
Kaunieties, — Emma uzsauca, — vai tā kāds apietas ar sievieti?
Mazais vīriņš bija pārskaities.
Neģēle, — viņš kliedza, — tu smejies par manām svētākām jūtām. Tu liekuļoji man mīlu, bet tagad bīsties manas atriebības.
Emma pasmaidīja.
Ko jūs man varat padarīt? — viņa jautāja, atguvusi aukstasinību, — es visu noliedzu, jūs mani nekādā ziņā nevarat apvainot. Ka es vairs nelietoju draudzīgo «tu», tas pēc jūsu uzvešanās ir pats par sevi saprotams.
Kaut kas nedzirdēts … nedzirdēts, — mazais, ar hronisku kataru slimais vīriņš elsoja, — šis skuķis mani bezkaunīgi apkrāpa!