Mazais trīcēja dusmās.
Ha, es nelikšos mierā! — viņš kliedza, — ministrs man palīdzēs. Sargies, neģēle, tu esi pazudusi.
Emma skaļi iesmējās:
Var domāt, ka es runāju ar kādu nejēgu, nevis prātīgu cilvēku. Tiešām, ja visur ir spiegi un spiegi ir visi, nav brīnums, ka ar laiku paliek plānprātiņš. Un jūsu galvā, sekretāra kungs, droši vien kaut kas nav kārtībā!
Sie vārdi bija eļļa ugunī.
Tu nāksi man līdzi, — mazais vīriņš kliedza, — tu mani krāpi un mānīji, es neticu, ka tu esi grāfienes ienaidniece. O nē, tas viss ir meli, grāfiene Kozela pati tevi sūtījusi uz Pilnicu, un tu ar mani rotaļājies, lai uzzinātu, ko grāfs Flemings nodomājis darīt. O, šie sievieši!
Jūs esat nejēga, — Emma mierīgi atbildēja, — pie Kenigsteinas ir zviedri, kā tad lai es tur satiktos ar grāfieni?
Oho, — mazais plosījās, — mani ļaudis redzēja gan, kā tu uzreiz pazudi. Zināms, sievieši visur prot ielīst un izlocīties! Bet tāda neģēlība nevar palikt bez soda, vēl šodien tu atbildēsi ministram!
Vai tas tik steidzīgi? — Emma gandrīz vīzīgi atjautāja.
Vēl viņa neticēja, ka mazais vīriņš patiesi saskaities.
Bet sekretārs bija tā iekaisis, ka neredzēja pat viņas kairo skaistumu.
Emma devās tuvāk.
Neesiet jau nu tik straujš, — viņa sacīja, vēlreiz pamēģinādama izcelt savu kairinošo ārieni, — vispirms uzklausiet mani, es visu izskaidrošu.
Bet sekretārs palika nekustīgs.
Tu nāksi man līdz, tūlīt, — viņš iesaucās, no jauna gribēdams Emmu saķert.
Tad tumšās acis tā savādi iegailējās.
Es jau neesmu apģērbusies, — viņa mierīgi sacīja, — es tak nevaru puskaila braukt uz Drēzdeni.
Tad saģērbies ātri, citādi es pasaukšu savus ļaudis, lai tie ar varu aiznes tevi pie grāfienes.
Emma pavirzījās tuvāk sienai, bet sekretārs to tūliņ manīja.
Kas tev ko zvanīt, — viņš ieķērcās, — pagaidi, es tevi mācīšu. Tu laikam vēlreiz gribēsi mani…
Tālāk viņš netika.
Divas varenas rokas apkampa mazo vīriņu un pacēla gaisā.
Kaspars jau sen bija stāvējis aiz durvīm un acumirklī klusiņām
ienācis.
Sekretārs ķepurojās kā līnis murdā.
Vaļā laist, — viņš aizsmacis ieķērcās.
Klau, — Kaspars vienaldzīgi sacīja, — neķepurojies tik daudz.
Palīgā — mani grib nobendēt… pal…
Vairāk viņš nedabūja izkliegt, jo Kaspars aizspieda viņa muti.
Klusu, klusu, — vai arī…
Sekretārs paģība.
Emma stāvēja Kasparam blakus.
Ko nu ar viņu iesāksim, jaunkundz? — Kaspars ieminējās.
Man vienalga. Viņš izpļāpāja diezgan, kas manai kundzei var noderēt. Viņai no ministra nav vairs jābaidās.
Jo labāk.
Jā, es zinu pietiekoši. Un nu šī spēlīte ir galā. Man nu gan vajadzēs pārcelties uz Kenigsteinu, jo grāfa Fleminga roka sniedzas tālu, un es varu justies droša grāfienes tuvumā.
Sulainis vēl turēja paģībušo sekretāru rokās.
Un jūs paliksit še, — Emma klusu turpināja. — Jums jārūpējas par gūstekni, neaizmirstiet to — tur apakšā, blakus dzelzs jaunavai, jūs atradīsit paslēptuvi, kur jūs neviens nemeklēs, un pārtikas līdzekļu tur arī ir papilnam.
Pareizi, — Kaspars sacīja.
Tamdēļ uzmanieties, — Emma runāja, — es dzirdēju, ka ar zviedriem drīz noslēgšot mieru. Un tad grāfiene atgriezīsies Pilnicā.
Bet ko lai ar sekretāru dara?
Emma padomāja. Pēkšņi viņas skaistā sejiņa iedegās ļaunā priekā. Viņa pieliecās un iečukstēja Kasparam kaut ko ausī.
Tas skaļi iesmējās.
Bet, jaunkundz, — ministrs . . .
Lai viņš saka, ko grib, — Emma atbildēja, — es viņam parādīšu, ka mēs nebaidāmies.
Nu, man vienalga.
Projām viņu, — daiļā skuķe iesmējās, uz ģērbistabas durvīm rādīdama.
Kaspars iznesa sekretāru.
Bet Emma palika, ātri uzvilka tērpu, sakārtoja matus un pēc tam atvēra durvis, pa kurām bija izgājis Kaspars.
Kaspar!
Se es esmu, jaunkudz!
Vai viņš jau pamodies?
Nē, vēl joprojām guļ ģībonī. Ha, ha, ha, tāds zaķapastala!
Emma uzdeva Kasparam steigties pagalmā un paziņot kučierim,
lai tas brauc vien projām. Viņa kungs vēl palikšot Pilnicā.
Pēc brītiņa Kaspars paziņoja:
Pajūgs atbraucis!
Labi, tagad ķersimies pie darba. Ha, ha, ha, lai ministrs redz, ka ar grāfieni Kozelu nevar jokot.
No ģērbistabas kļuva dzirdama tā kā stenēšana.
Emma ātri devās iekšā, Kaspars sekoja. Tūliņ bija dzirdami kliedzieni. Mazais vīriņš atkal ķepurojās un sauca palīgā.
Tad kļuva dzirdami Emmas sidrabainie smiekli un Kaspara zemā balss. Mazais vīriņš bija apklusis.
133. nodaļa Neizdevies kāzu mielasts
Zvanu skaņas viļņoja pār Prāgu.
Grāfs Martinics bija salaulājies ar savu izredzēto. Patlaban spožais kāzu gājiens atgriezās no pils: baznīciņas.
Jaunā, iedomīgā sieva bija manāmi saskābusi, jo daža laba dāma bija greznojusies dārgākām rotām nekā viņa.
Gājiens bija sasniedzis zāli. Jauno pāri vēl apņēma laimes vēlētāju pūlis, un grāfiene ar nepatiku un skaudību vēroja jaunās, grezni izrotātās Prāgas aristokrātu meitas.
Ari grāfs Martinics nebija labā omā.
Loga iedobumā viņš satika veco pulkvedi fon Greifensteinu.
Vai zaglis vēl nav atrasts? — pārvaldnieks jautāja
Pulkvedis papurināja galvu.
Nekādu pēdu!
Pulkvedis izteicās, ka labākie pilsoņi esot ļoti uztraukti tā paša Lipa Tuliana dēļ, jo visur runājot, ka tas esot pilsētā.
Grāfs Martinics iesmējās.
Patiesi jāsmejas, tāda diedelnieka dēļ uztraukties un baiļoties!
Pulkvedis tik paraustīja plecus.
Pārvaldnieku atkal ielenca suminātāju pūlis. Viņu pārņēma savādas domas un jutoņas. Arī toreiz viņš bija līgavainis, bet toreiz viņam blakus stāvēja dievišķi skaista meitene zeltainiem matiem, un šodien — kaira skaistule dzirkstošām acīm, melniem matiem.