Ministrs lasīja:
«Viņa ekselencei, slavenajam ministram grāfam Flemingam. Tā kā jūsu ekselences žēlastība un līdzcietība ir tālu pazīstama, tad uzdrošināmies šinī kurvī jums piesūtīt kādu nabaga atstātu bērniņu. Tas ir cēlies no ļoti labas ģimenes, un viņu sagaida spoža nākotne.
Mēs ļoti lūdzam Jūsu ekselencei apžēloties par nabaga bērniņu.
Ar cienību
Jūsu ekselences uzticamie piekritēji.»
Ministrs bija skaļi izlasījis vēstuli, un sulaiņi tikko spēja savaldīt smieklus.
Ko jūs tur ņirgājaties? — grāfs Flemings dusmīgi uzkliedza.
Sulaiņi palika nopietni, jo ar lepno grāfu nedrīkstēja jokot.
Tiešām, nepieredzēta lieta, — ministrs pukojās. — Sie ļaudis laikam gribēs ministriju pārvērst par bērnu patversmi. Tā tik vēl trūka, tur jau cilvēkam trakam jāpaliek.
Kurvi kāds žēli iekunkstējās.
Kas tur ir, — ministrs jautāja.
Ekselence, bērniņš raud!
Taisiet vaļā, — ministrs pavēlēja. — Citādi šis bērns tur vēl var nosmakt! Pēc tam nonesiet viņu lejā. Es vēlāk par to padomāšu.
Drēzdenē nebija nevienas bērnu patversmes, un tādēļ grāfs nezināja, ko ar bērnu iesākt. Ja to uzzinātu viņa greizsirdīgā sieva, tad tam vismaz astoņas dienas nebūtu miera.
Viņš pieteica sulaiņiem, lai tie nevienam par šo lietu neko nestāsta.
Bērns atkal ieraudājās.
Nu sulaiņi pārgrieza virves un atņēma kurvim vāku.
Ministrs atvilka pārklāju un uztraukts atlēca dažus soļus atpakaļ. Kurvī nebija iesaiņots bērns, bet pieaudzis cilvēks — mazais sekretārs!
Sekretārs! — kambarsulainis iesaucās.
Tiešām, tas bija sekretārs. Viņš nespēja kliegt, jo liels vīstoklis bija iebāzts mutē. Flemings jutās kā no laivas izmests.
Sekretārs! — viņš iesaucās. — Cilvēk, kā tu iekļuvi kurvī?
Ministrs ātri izrāva .tam no mutes vīstokli un uztraukumā to
iesvieda kādam kambarsulainim sejā. Ministrs atkārtoja jautājumu, bet sekretārs vēl vienmēr nespēja atbildēt. Sulaiņi izcēla sekretāru no kurvja un sāka to atraisīt. Viņš gulēja sasietām rokām, ietīts bērna autiņos, kas bija aptīti tam vai piecdesmit reizes. Lieliskas jostiņas!
Ministrs vai plīsa aiz dusmām.
Sekretāri — viņš smējās. — Kas ar jums ir noticis? Jūs jau līdzināties lielam stūķa bērnam. Vēl trūkst tik pudeles.
Arī tās netrūkst, — kambarsulainis iesaucās un izvilka kādu milzīgu piena pudeli. «Lai bērniņš neslāpst!» bija rakstīts uz etiķetes.
Flemings vēl tikko spēja savaldīties.
Kas iebāza tevi šinī kurvī? — viņš jautāja.
Grāfienes istabas meita! — sekretārs izdvesa. — Cik nelaba
dūša!
Jūs esat gatavais ēzelis, sekretār, — Flemings smējās.
Kā vēlaties, ekselence.
Tīrais ragulops! — ministrs kliedza. — Es nesaprotu, kā tevi varēja izjokot tā viltīgā kaķe!
Jā, vai tad es to domāju, — sekretārs aizbildinājās.
Ministrs pavēlēja sulaiņiem aiznest'kurvi. Nu beidzot tie varēja
izsmieties pēc sirds patikas.
Tāds apsmiekls, tur jāpaliek gluži trakam. Emma Rosta ir tevi izlietojusi savā labā un beidzot tavu lielo gudrību iesaiņojusi kurvī.
Ekselence, dodiet man līdz divus sulaiņus,- es šo meitu atvedīšu no Pilnicas.
Vēl skaistāk, sekretār, kā liekas, jums šis knupis ir bijis ļoti salds, citādi jūs nerunātu tādas muļķības. Vai tad jūs domājat, ka Emma Rosta pēc jums Pilnicā ilgojas? Ha, ha, ha! Tā jau sen ir pāri kalniem! Ak, tāds apsmiekls! Ja tas nāks zināms, tad visa Drēzdene smies un zobosies!
Tagad sekretārs izstāstīja visu notikušo un to, ka Emmai palīdzējis Kaspars. Beidzot sekretārs apsolījās Emmai un grāfienei briesmīgi atriebties.
Vai jūs spētu aizbraukt uz zviedru nometni pie Kenigsteinas? — ministrs jautāja.
Jā, jā! — sekretārs iesaucās. Kauns un dusmas tam deva spēku.
Nu, labi, tad paziņojiet zviedru ķēniņam, ka es pieņemu visus viņa noteikumus. Es esmu ar mieru tam izdot Patkulu, es darīšu visu, lai tik būtu miers.
Sekretārs vēl lūdza atļauju kādu laiku palikt Kenigsteinā un izspiegot grāfieni. Saņēmis no ministra pilnvaru, sekretārs aizbrauca.
135. nodaļa Briesmīgais kāzu viesis
Prāgas pili turpinājās kāzu mielasts. Pulkvedis fon Greifensteins nogāja apjautāties pēc trokšņa cēloņiem.
Sargi tam paskaidroja, ka uz pils jumta bijusi redzama kāda dīvaina bumba. Bet tagad vairs neko aizdomīgu neredzēja.
Pulkvedis uzdeva sulaiņiem pārmeklēt jumtu, bet tie neko neatrada. Tad pulkvedis atgriezās zālē, kur vēl arvien mielojās viesi.
Viņš atkal ieņēma savu vietu. Uz pārvaldnieka jautājumiem pulkvedis paskaidroja, ka kareivji drusku vairāk iebaudījuši vīnu. Tā nu visi šo gadījumu aizmirsa. Pārvaldnieks bija neparasti līksms un dzēra daudz vīna.
Heisā! — viņš sauca. — Drīz beigsies maltīte un mēs varēsim dejot. Muzikanti, uzspēlējiet! Lai dzīvo vīns, mīla un vara!
Jā, lai dzīvo, lai dzīvo vara! — viesi piebalsoja. — Lai dzīvo mūsu godājamais pārvaldnieks, lai dzīvo Bohēmijas valdnieks!
Pēkšņi kāda jauna meitene iekliedzās un izbailēs rādīja uz durvīm. Tanī mirklī atvērās durvis un zālē ienāca kāds vīrietis.
Ienācējs bija skaists, drūmi liesmojošām acīm. Viņš bija ģērbies dārgās drēbēs, ar parūku kā lepns kavalieris. Pie sāniem karājās garš zobens. Visi to jautājoši uzlūkoja.
Vai tas kāds aizkavējies kāzu viesis? Tā varēja domāt, jo ienācējs palika mierīgi stāvam. Ko nozīmēja šī izturēšanās?
Grāfs Martinics bija sarunājies ar līgavu un nu tik vēl ieraudzīja svešinieku. Viņš nobālēja un aizsmacis kliedza:
Miroņi ceļas augšā! Tas — tas ir Filips fon Mengsteins!
Viesi pārsteigti lūkojās svešiniekā. Viņi nepazina šo vārdu, bet
saprata, ka tas nav pārvaldnieka draugs.