Filips fon Mengsteins, — grāfs vēlreiz iesaucās.
Svešais pacēla roku.
Filipa fon Mengsteina vairs nav, — viņš bargi uzkliedza. — Tavā priekšā stāv Lips Tulians, tu nekrietnais nelieti. Lips Tulians grib tev atriebties!
Viesi izbijušies sāka kliegt. Lips Tulians izvilka zobenu.
Tagad tevi! — viņš sauca. — Es gribu tevi sagūstīt dzīvu, tiešām dzīvu!
Viesi sakustējās. Pirmais laupītāju virsniekam pretī devās pulkvedis fon Greifensteins. Zālē skanēja tērauds, bet koridoros rībēja pistoļu šāvieni, jo citi laupītāji aizdzina sulaiņus.
No kurienes bija ienākuši laupītāji? Neviens nezināja to pateikt. Tie bija še iekrituši gluži kā no gaisa. Lips Tulians stāvēja tālu zālē un gribēja sevi atriebt.
136. nodaļa Viens pret simtu
Jautrās kāzas pārvērtās par asins kāzām. Vīna vietā plūda asinis. Tas vairs nebija cilvēks, kas cīnījās pret. lielo muižnieku pulku, bet kāds pārdabīgs dēmons. Lipam Tulianam bija neticams spēks. Ar zobenu tas rīkojās kā ar nieka spalviņu.
Viņš jau sen bija pārvarējis pirmos uzbrucējus, bet nāvīgi nevienu neievainoja.
Pulkvedim fon Greifensteinam bija ievainota roka, pat drošsirdīgākie viesi vairs nespēja tālāk cīnīties. Lips Tulians varēja tos visus nonāvēt, bet viņš to nedarīja.
Kā lauva tas viens pats cīnījās pret simtu, kas vēl vienmēr cerēja viņu pārspēt. Bet tās bija veltas pūles. Stiprākie saļima, bet vājākie meklēja glābiņu. Lips Tulians vairs nebija tālu no grāfa Martinica, kad tas kā bulta izskrēja pa durvīm.
Lips Tulians nepamanīja sava ienaidnieka bēgšanu. Viņš domāja, ka tas slēpjas aiz citiem. Tādēļ viņš vēl vienmēr cīnījās un beidzot pārvarēja visus.
Nu viņš sāka apskatīties pēc pārvaldnieka, bet tas vairs nekur nebija ieraugāms. Lips Tulians gandrīz zaudēja prātu aiz lielām dusmām, jo bija izputējis atriebības plāns. Par velti tas bija visu laiku cīnījies. Grāfs Martinics bija izbēdzis.
Pienāca garais Zamuels un stāstīja, ka visi kareivji un gvardi pa galvu pa kaklu aizbēguši pa pilskalnu lejā, jo iedomājušies, ka Lips Tulians ar tūkstoš vīriem pa gaisu ielaidies pilī.
Nu Lips Tulians ar Zamuelu sāka meklēt izbēgušo. Viņi pārmeklēja visas pils istabas un koridorus, Lips Tulians ar savu dzelzs dūri izdauzīja visiem skapjiem durvis, bet nekur tie neatrada meklēto. Grāfa paslēptuve nekur nebija atrodama.
— Pat elle neļauj man atriebties! — Lips Tulians pārskaities kliedza. — Es laikam nekad nevarēšu atriebties savam lielākajam ienaidniekam, kas mani pataisīja par zvēru.
Viņš gribēja vēl meklēt, bet Zamuels aizrādīja, ka laiks doties projām, jo apakšā kareivji gatavojās uz laupītāju gūstīšanu. Pilsētas sargi, pils gvardi, vesela rota kareivju tuvojās pilij. Nebija vairs laika kavēties.
Laupītāji vēl paspēja aizdedzināt pili. Tad tie paņēma jauno, grāfieni, ietina viņu mētelī un steidzīgi devās projām.
Atnākušie kareivji ņēmās ar uguns dzēšanu un nemaz neievēroja laupītāju aiziešanu.
— Lai sadeg šis elles perēklis! — Lips Tulians sacīja. — Es tiešām priecātos, ja šis suns — pārvaldnieks — tur iekšā izceptos. Tā būtu taisnīga alga par viņa grēka darbiem.
Biezo dūmu ietīti, laupītāji sasniedza striķu trepes un nokāpa lejā uz Moldāvu, kur tos gaidīja Vitorfs ar kādu lielu laivu. Laupītāji aizbrauca pa straumi uz leju.
137. nodaļa Dievlūdzēja
Dziļi mežā atradās vientuļa spoku ala — vecās zāļu sievas mājoklis.
Pēc Šiklera izveseļošanās neviens cilvēks to nebija apmeklējis.
Un kas gan šo drausmīgo vietu lai meklētu. Māņticīgie laupītāji baidījās no gariem.
Augstajā klintī valdīja klusums, tik reižu reizēm iekliedzās pūces.
Zāļu sieva klusi ielūkojās alā, kur kāda slaida jaunava bija no- slīgusi ceļos pie koka krusta. Tā bija Hedviga. Iedzertā inde to bija iemidzinājusi garā, nejūtīgā miegā un, lai to izgulētu, vajadzēja ilgāku laiku.
Tagad tā bija pamodusies un sirsnīgi lūdza dievu. Beidzot viņa piecēlās un piegāja zāļu sievai.
Vai jūs esat jau atgriezusies? — Hedviga klusi jautāja.
Jā, es biju meža dzirnavās, — vecā zāļu sieva atbildēja.
Vai jūs redzējāt viņu?
—- Nē, Lips Tulians ir projām, — vecā teica. — Viņš esot aizgājis atriebties savam lielākajam ienaidniekam.
Es to paredzēju, — Hedviga salauztā balsī sacīja, — es gribēju aizkavēt šo briesmīgo nodomu. Bet tagad jau ir par vēlu, man atliek vēl lūgt tik Dievu.
Ko jūs tagad darīsit? — zāļu sieva jautāja. — Vai paliksit pie manis?
Es gribu doties projām, — viņa klusi izdvesa.
Vai pie laupītājiem uz meža dzirnavām?
Ak nē, — Hedviga čukstēja. — Dievs man pašķīris citu ceļu, pa kuru man jāiet. Visvarenais Dievs negrib, ka es palieku pie karsti mīļotā cilvēka. Mans ceļš ved uz klosteri.
Jūs esat tik jauna un skaista. Neaizmirstiet, ka dažs klosteris nav trauslām sirdīm patvēruma vieta. Jūs pati stāstījāt, kādas briesmas jums draudēja Prāgas klosterī.
Tā ir patiesība, — Hedviga atbildēja, — bet es ceru, ka Rei- cenheinas klosterī atradīšu klusu, mierīgu stūrīti, kur varēšu lūgt par savu mīļāko Dievu, lai Pestītājs atgriež viņa sirdi.
Es nekad neesmu dzirdējusi tik jaunu meiteni tā runājam. Es tomēr negribu jūsu nodomu aizkavēt. Es pati jūs aizvedīšu klosterī. Jādomā, ka Lips Tulians klosterim otrreiz vairs neuzbruks.
Ko jūs teicāt? — Hedviga dzīvi iesaucās.
Man divi pazīstami bohēmieši stāstīja, ka Lips Tulians aplaupījis klosteri un daudz meiteņu aizvedis sev līdz.
Tas nav taisnība! — Hedviga satraukti iesaucās. — Filips nekad nespētu aplaupīt klosteri. Nē, nē, tam es neticu, par to es galvoju!
Es jau tik pateicu, ko man stāstīja. Es jau arī tam neticu, jo Lips Tulians ir dievbijīgs. Varbūt jūs vēlaties par šo lietu ar viņu pašu parunāt.