Nē, nē, to es nevaru. — Hedviga smagi nopūtās. — Kad es to atkal redzēšu, man uzmāksies šaubas. Viņa mīļās acis, vārdi, mīla iznīcinās manu apņemšanos. Bet tas nedrīkst notikt.
Bet ja nu viņš atnāk uz alu un atrod tukšo zārku — ko tad?
Vai jūs tam sacījāt, ka es dzīvošu? — Hedviga jautāja.
Es! — vecā zāļu sieva iesaucās, — tas varētu atnest postu, jo Lips Tulians neprot jokus. Es šo lietu nokārtošu pavisam vienkārši. Es atstāšu šo alu un dzīvošu apakšā, tur man ir kāda cita izeja. Lips Tulians domās, ka esmu aizgājusi kaut kur citur.
Hedviga pateicīgi uzlūkoja zāļu sievu, bet vecā, ieraudzījusi kādu nākam, pamāja Hedvigai, lai noslēpjas, un pati izgāja nācējam pretī.
Pienāca čigānu virsaiša dēls Kremo.
Jaunajam čigānam bijā pārlauzta labā roka, bet kreisā smagi ievainota. Čigāns lūdzās, lai viņu izārstē, un apsolījās labi samaksāt.
Vecā zāļu sieva gribēja zināt, kas viņu tā ievainojis.
Lips Tulians! — čigāns atbildēja.
Ahā — kādēļ jūs aizskārāt viņu? — vecā smējās. — Lips Tulians nejoko!
Nu, gan es pratīšu sevi atriebt, — Kremo nikni iesaucās.
Bet piedodiet, — Kremo pazemīgā balsī jautāja, — kas tas bija par cilvēku, kas pirmīt ieskrēja alā?
Te neviens nedzīvo, — vecā atbildēja — vāšu drudzī jūs nebūsit redzējuši pareizi.
Var jau būt, — Kremo atteica.
Viņi iegāja alā.
Lai es neesmu čigāns, ja tas nebija cilvēks — gan es viņu izspiegošu. Mani neviens neapmānīs, — Kremo pie sevis murmināja.
138. nodaļa zviedru aiziešana
Deviņi pērkoni, es priecājos, ka varēšu ziemeļniekiem dot nogaršot sakšu lielgabalus, bet nu šie spalvu varoņi izjauca manus plānus. Lai velns tos parauj — tur jau cilvēkam trakam jāpaliek, — ģenerālis Kijaus lamājās, redzēdams, ka zviedri taisās aiziet.
Tādas muļķības! — viņš turpināja. — Es visu laiku taupīju pulveri, lai reiz tos ķerļus pārmācītu, un nu — kad gribu iesākt piparot — nu ir miers. Ak, īstie spalvu varoņi!
Ģenerālis Kijaus uzgrieza ienaidniekam muguru un soļoja uz Jura pils pusi.
Paldies Dievam, ka beidzot tikšu vaļā no sievišķiem. Jau sen tās varēja aizvākties. Nu, es ceru, ka grāfiene Kozela vēl šovakar aizvāksies ar savām meitām.
Bet ģenerālis maldījās. Hilda nāca tam pretī apburoša kā pati mīlas dieve.
Zviedri aiziet, ekselence, — ģenerālis iesāka. — Ir noslēgts miers, un jūsu ekselence var bez rūpēm atgriezties Pilnicā.
Šis bija mājiens kā ar sētas mietu, bet Hilda to neievēroja. Tā, laipni uzsmaidīdama, uzsita ar vēdekli ģenerālim uz pleca.
Es kādu laiku vēl padzīvošu še, — Hilda atbildēja. — Mani atspirdzina Kenigsteinas labais gaiss. Tādēļ vēl palikšu — un viņa majestāte arī vēl kavējas poļos.
Ģenerālis slaucīja no pieres sviedrus.
Ekselence, — viņš stostījās, — mēs esam nolēmuši pārbūvēt Jura pili.
Tas nekas, to var atlikt, kamēr es aiziešu. — Hilda laipni atbildēja.
Jā, jā, — viņš saskaities nomurmināja un aizsteidzās no Hil- das, lai izgāztu savas dusmas.
Deviņi pērkoni, tiešām nepieredzēta lieta! Varbūt šīs madāmas vēl nedēļām ilgi paliks še, kamēr ar parfimērijām piesmirdinās visu cietoksni. Kaut arī ik dienas kvēpinu, tomēr netieku vaļā no šīs nejēdzīgās smakas.
Ģenerālis aizgāja noskalot savu nelabo dūšu.
Kamēr tas uzkavējās cietoksnī, virsnieki klusi sprieda par Lidu un atnākušo Gusti. Kāds virsnieks saderēja, ka tam izdošoties satikties ar Gusti.
Pa tam trompetnieks paziņoja, ka ieradies zviedru sūtnis, un ģenerālis izgāja tam pretī. Viņš nevarēja ieredzēt zviedrus un nodomāja ātri pārmainīt dokumentus. Pēkšņi tas sarāvās, jo viņa priekšā pilnā formas tērpā stāvēja virsnieks Stenburgs.
Visi miljoni, — ģenerālis iesāka, bet ātri apklusa.
Virsniek, — viņš dzīvi iesaucās, — kā jūs še atnācāt?
Kāds zviedru virsnieks paskaidroja:
Tas ir pulkvedis Stenburgs, ekselence.
Ak tā, — ģenerālis rūgti piezīmēja, — vai ķēniņš jūs tādēļ' iecēla par pulkvedi, ka tik manīgi aizšmaucāt no cietokšņa — ko?"
Jaunais pulkvedis nosarka, bet neturēja to par atbildes cienīgu. Viņa biedri pasteidzās paskaidrot, par ko Stenburgs ieguvis pulkveža godu.
Ģenerālis brīnījās.
Tad jūs uzdabūjāt lielgabalus Liljensteinas klintī? Tas nu- tiešām ir goda cienīgs darbs. Atvainojiet, es jums nodarīju netaisnību.
Stenburgs gribēja atbildēt, bet ģenerālis to pārtrauca:
Tiešām, tas apbrīnojams gabals. Nokāpt zemē no Kenigsteinas. un tad atkal uzkāpt augšā Liljensteinā. Tagad ir miers, nu jau jūs» pulkveža kungs, varat pateikt, kas jums palīdzēja aizbēgt no Turku torņa?
To es jums nevaru teikt!
Hm, es tiešām vēlētos zināt, jo viens taču jūs nevarējāt to. izdarīt?
Stenburgs gribēja pārtraukt šo runu.
Viņa majestāte mūs atvaļināja, un es jūs lūdzu atļaut mums. .ipmeklēt Kenigsteinu.
Jūs, pulkvedi, vēlaties iekļūt cietoksnī?
Jā, es vēlētos ar kādu runāt.
Ahā, kurš tad tas būtu? — ģenerālis jautāja.
Tas nav no svara.
Tā, jūs nevēlaties teikt?
Nē!
Labi, man vienalga. Bet man jūsu lūgums jāatraida. Starp- sakšiem un zviedriem ir noslēgts miers, bet nevienā dokumentā nav pieminēts, ka zviedri drīkst ieiet Kenigsteinā. Tādēļ nepūlieties. Es. nekad nedošu atļauju!
Jaunais virsnieks nobālēja.
Bet, ja es jūs lūdzu, ekselence?
Par velti, es nepārkāpšu likumu. Kenigsteinā drīkst ieiet sakšu kareivji un virsnieki, un nekad svešinieki.
Stenburgs saprata, ka lūgšanās saceltu vienīgi aizdomas.
Es tomēr reiz iegūšu Lidu — viņa kļūs mana sieva, — viņš. pie sevis čukstēja. — Es nerimšos, līdz sasniegšu savu mērķi.