Lips Tulians aizgāja.
Tagad Terēze pavēlēja iztīrīt istabu. Grāfiene spēji sakustējās, jo acumirklī bija aizmirsusi savu stāvokli.
Skuķe, ko tu uzdrošinies, — viņa nikni uzsauca.
Es neesmu nekāda skuķe, bet tava kundze — vai tu klausīsi, vai ne?
Nekad! Neliete, tu dabūsi ar pāta . . .
Grāfiene nepabeidza. Viņa skaļi iekliedzās, kad Terēze iecirta tai ar pātagu pa plecu. Terēzei to nevajadzēja vairs atkārtot, jo grāfiene apņēmās paklausīt. Viņa gribēja pierunāt Terēzi, lai par lielu pateicības algu palīdz aizbēgt.
Ha, ha, ha! — Terēze smējās, — tu varētu visas pasaules mantas nolikt pie manām kājām, tad tomēr es to nedarītu. Man ir svēta virsnieka pavēle.
Tā nekas nelīdzēja. Lepnajai ungāru grāfienei bija jāņem slota un jāslauka istaba. Lielā steigā tā padarīja darbu.
140. n o d a ļ a KREMO MĀSA
Reti kādi svētki bija beigušies tik bēdīgi kā Prāgas pārvaldnieka kāzas. Uguns, kuru laupītāji bija pielaiduši savas bēgšanas labā, drīz tika apslāpēta, bet pa to laiku nelūgtie viesi bija nepamanīti atstājuši pili. Nav aprakstāms, kas pēc laupītāju aiziešanas norisinājās Hradžinā.
Neviens neuzdrošinājās atstāt pili, jo baidījās sastapt laupītājus.
Vienīgi pulkvedis fon Greifensteins nezaudēja drosmi. Viņa ievainojums rokā nebija bīstams, un vecajam pulkvedim likās, ka Lips Tulians ir zaudējis.
Pulkvedis, drīz vien atguva līdzsvaru un ar pārsietu roku stāvēja pils ļaužu vidū.
Kareivji bez panākumiem atgriezās no bēgļu gūstīšanas.
Beidzot atradās arī pārvaldnieks. Pēc ilgas saukšanas un meklēšanas bailīgais grāfs bija atstājis savu paslēptuvi.
Viņa pirmais jautājums bija pēc līgavas. Neizsakāmas bija viņa dusmas, kad tas uzzināja, ka laupītāji aizveduši grāfieni. Viņš lamāja ļaudis, ka tie bēguši un izturējušies tik gļēvi. Pēdīgi tas savas dusmas izgāza uz pulkvedi fon Greifensteinu.
Un jūs — saucaties pulkvedis, bet nevarējāt ar kareivjiem aizdzīt saujiņu klaidoņu! — grāfs kliedza.
Es jau cīnījos, cik vien spēju, — vecais kareivis sadusmots atbildēja. — Tā nav mana vaina, ka mums tādas briesmas uzbruka. Bez tam es nebēgu un nemeklēju paslēptuvi.
Pulkvedi! — grāfs jautāja. — Vai šie vārdi domāti man?
Es savu sievu neatstātu likteņa varā, — vecais spītīgi noteica.
Grāfs Martinics pārskaitās.
Es neaizmirsīšu šo apsmieklu! — viņš nikni sacīja.
Kā jums tīk! — pulkvedis mierīgi atbildēja. — Mani par pulkvedi neiecēla vis grāfs Martinics, bet ķeizars. Ievērojiet, ka es pavēlu ķeizara karaspēkam!
Grāfs apklusa. Viņam nebija ko atbildēt, pulkvedim bija taisnība. Pie tam tas bija ķeizara galmā iecienīts vīrs. Tādēļ grāfs neuzdrošinājās vairāk aizskart pulkvedi, bet apņēmās tam slepeni atriebties.
Pulkvedis nicinoši uzgrieza tam muguru. Lai iztrakojas — neviens jau nevarēja tam palīdzēt.
Grāfs neraizējās vienīgi sievas dēļ, visvairāk tas baidījās par sevi. Tagad tas zināja, ka Filips fon Mengsteins ir dzīvs un ka tas ir briesmīgais laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Vai viņš vēl drīkstēja dzīvot Prāgā? Nē, nē, tas būtu tīrais neprāts.
Un vēl tanī pašā dienā grāfs Martinics lielā steigā atstāja Prāgu un aizbrauca uz Vīni. Viņa bailes bija tik lielas, ka tas ņēma līdz veselu pulku kareivju un brauca bez apstāšanās dienņ un natcti, līdz sasniedza Vīni.
Pulkvedis gluži mierīgi saņēma vēsti par grāfa aizceļošanu. Grāfs viņam neko ļaunu nevarēja izdarīt, jo ķeizars neuzklausīja apmelojumus un bez pamatīgas izmeklēšanas nevienu nesodīja.
Bet viņu mocīja pavisam citas domas.
Arvien vēl sūtīja jaunas kareivju nodaļas laupītāju meklēšanai. Bet visas pūles bija veltīgas. Neatlika nekas cits kā gaidīt, kad laupītāji pieprasīs izpirkšanas maksu, un par to neviens nešaubījās, jo laupītāji arvien pret lielu izpirkšanas naudu atlaida savus gūstekņus.
Negaidot pulkvedi fon Greifensteinu uztrauca vēl kāds neparasts gadījums. Pulkvedis visu laiku bija gaidījis meitenes atvedēju, bet tas vēl vienmēr nerādījās.
Te kādā rītā pulkvedi ieaicināja sētā. Tur stāvēja vienkārši koka rati, uz kuru sēdekļa bija uzsiets zārks.
Kāda meitene steidzīgi tuvojās pulkvedim. Tam likās, ka tas būtu meiteni kādreiz pazinis, bet vairs nevarēja atcerēties, kā to sauc.
Vai jūs vairs mani nepazīstat? — jaunava klusi jautāja.
Mans dievs, tā jau ir — Libuše fon Freidenberga.
Jā, jā, es esmu Libuše fon Freidenberga — un tur — tanī zārkā — mana tēva līķis.
Pulkvedis, dziļi aizkustināts, satvēra nelaimīgās roku.
Pa tam piesteidzās mirušā brīvkunga radinieki un tūliņ pazina Libuši.
Libuše, bērniņ! — jaunavas krusttēvs iesaucās, slēpdams savu nepatīkamo garastāvokli. — Kas noticis? Vai tu izbēgi? Viņi pieprasīja par tevi izpirkšanas naudu.
Nē, mani atsvabināja Lips Tulians, — meitene atbildēja.
Bet, bērns, viņš taču mums atrakstīja un pieprasīja par tevi lielu naudas summu. Mēs jau šinīs dienās gribējām nosūtīt pieprasīto naudu.
Es par to neko nezinu, — Libuše atbildēja. — Lips Tulians mūs sagūstīja, bet pēc tam mēs' kritām cita laupītāja nagos. Tas briesmonis gan gribēja dabūt par mums izpirkšanas naudu, bet, kad nomira mans tēvs, Lips Tulians mani atsvabināja un atlaida mājās, no viņa puses ne mats mums nav aizskarts.
Libuše vēl gribēja turpināt, bet negaidot apklusa"
Jaunavas radinieki samulsuši raudzījās viens otrā.
Tas tiešām ir nesaprotami, — pulkvedis murmināja, — ari es izlasīju šo Lipa Tuliana rakstīto vēstuli. Vai viņš būtu citādi apdomājies — bet viņš taču atsvabināja jūs. Ha, pavisam dīvaini.