Libuše vairs nespēja dot paskaidrojumus. Neizsakāmās sāpes, kauns, atriebības zvērests pret Zārbergu nospieda viņas dvēseli. Tā paģībusi ieslīga krusttēva rokās.
Pa lielo uztraukumu laiku Prāgā Zārbergam laimējās nepamanītam atstāt savu slēptuvi. Neviens to neievēroja, jo ļaudis bija tanīs domās, ka visi laupītāji jau sen atstājuši Prāgas mūrus. Neskatoties uz to, Zārbergs ļoti uzmanījās, lai nevienam nerastos aizdomas meklēt viņa slēptuvi.
Tanī pašā stundā, kad Libuše ar tēva līķi ieradās Prāgā, Zārbergs ar biedriem atradās savā slēptuvē.
Zārbergs nemierīgs soļoja pa istabu.
Nevaru saprast, kur viņi tik ilgi paliek, — Zārbergs dusmojās. — Jau sen vajadzēja ierasties meitenei.
Varbūt čigāni ir aizgājuši tālāk, — biedrs atbildēja.
Tas būtu ļoti nepatīkami. Pagaidi, kuš — kas tur? — Augšā pie durvīm kāds klauvēja. Zārbergs steidzās pretī. Ķāds vīrietis un aizsegusies meitene kāpa lejā.
Zārberg! — atnācējs stāstīja. — Visa mūsu banda ir iznīcināta. Mums uzbruka Lips Tulians.
Lips Tulians … — Zārbergs izdvesa, — tas nevar būt, viņš ir Prāgā. Es pats ar savām acīm redzēju viņa zīmi — melno roku. Es arī dzirdēju, ka Lips Tulians iebrucis Hradžinā.
Tas ir iespējams, Zārberg, bet pirms tam viņš ieradās pie mums. Es nejauši satiku kādu no mūsu ļaudīm. Tas paziņoja, ka Lips Tulians esot apkāvis gandrīz visus ļaudis, bet atlikušie izklīduši uz visām pusēm!
Ak, to viņš dārgi samaksās, — Zārbergs murkšķēja, — bet es vēl nespēju ticēt!
Un tomēr tā ir nenoliedzama patiesība. Lips Tulians ieradies naktī un no visām pusēm ielencis meža muižu un visu iznīcinājis. Meitenes pa lielākai daļai aizgājušas tam līdz.
Un Libuše? — Zārbergs jautāja.
Tā ir brīva līdz ar mirušo tēvu. Lips Tulians licis meiteni un līķi atvest uz Prāgu.
Nolādēts, nē, nē, tam es tomēr neticu. Kas to redzējis?
Kāds no mūsējiem. Viņam nāves bailēs palaimējies uzrāpties kādā augstā kokā. No turienes tās visu redzējis. Ar mums ir beigas. •I us, Zārberg, nevarēsit sameklēt pat desmit vīrus.
Zārbergs plosījās kā ārprātā un lamāja savus biedrus. Lips Tulians tādēļ vien varējis visu izpostīt, ka banda bijusi bez virsnieka. Beidzot tas apklusa.
Nu Zārbergs ieraudzīja atvesto meiteni.
Tā laikam būs gaidītā čigāniete? — Zārbergs jautāja.
Jā, es atvedu, viņa jau visu zin un prot labi spēlēt savu lomu.
Kas tu esi, meiten? — Zārbergs jautāja.
Kremo māsa — čigāniete atbildēja.
Tā bija skaista čigāniete, īsts dienvidu bērns, ģērbusies pēc labāko čigānu parašas.
Zārberga biedram iepatikās ar skuķi pajokot, bet Zārbergs aizliedza trokšņot. Viņš gudroja, kā vislabāk izvest šo viltus spēli.
Bija jārīkojas ļoti apdomīgi, lai viss izdotos labi un varētu iegūt izsolīto naudu.
Čigāniete vēl apsolīja gudri un veikli tēlot savu lomu.
141. nodaļa CIETUMNIEKI
Turku tornī Kenigsteinā bija cits cietuma meistars. Kilians nu pats bija cietumnieks.
Un Lidu bija skāris tāds pats liktenis. Daiļā meitene bija ieslodzīta kādā istabiņā blakus Elzbetes kamerai.
Guste bija Kenigsteinā, un visi ar nepacietību gaidīja, vai leitnants vinnēs derības — ar joni iekarot nezināmās svešinieces sirdi.
Tā ieslodzītā Lida bija aizmirsta.
Toties ģenerālis Kijaus jo vairāk interesējās par Lidu. Viņš bija cieši apņēmies atklāt noslēpumu, kas apņēma jaunā zviedru virsnieka un nepazīstamā vīrieša bēgšanu no Turku torņa.
Ģenerālis Kijaus ,pats bija uzņēmies nopratināšanu. Vispirms tas devās cietumā pie nabaga Kiliana, kuram vajadzēja atzīties, ka palīdzējis cietumniekiem izbēgt, un ģenerālis briesmīgi saskaitās, kad Kilians liedzās. Bet Kilians nebija iebaidāms. Viņš atsaucās uz savu ilgo, nevainojamo dienesta laiku Prāgā, Vīnē un citās vietās un viņa aizrādījumi nepalika bez sava iespaida, jo tie bija patiesi.
Ģenerālis Kijaus gandrīz jau bija pārliecināts, ka nabaga cilvēks nav līdzdalībnieks bēgšanā, bet Kilianam tomēr vajadzēja palikt cietumā.
Pēc tam ģenerālis devās pie Lidas. Bet te viņam nebija l'abāki panākumi, jo skaistā meitene uz visiem jautājumiem atbildēja ar nesatricināmu «nē», vai arī «es nezinu». Ģenerālim tas tomēr likās ļoti aizdomīgi.
— Viņa droši vien raudātu, žēlotos, kristu ceļos, ja nebūtu vainīga, — ģenerālis domāja, atstādams cietumu.
Viņš brītiņu pārdomāja, tad pasauca cietummeistaru.
Klausies, — viņš teica, — šodien pēc pusdienas tu vari abas meitenes ieslodzīt kopā. Pēc tam noklausies, ko viņas runā. Saproti?
Ļoti labi, ekselence.
Tā Lida ar Elzbeti varēja satikties.
Cietummeistars atvēra durvis, kas šķira abu meiteņu kameras.
Tā, jaunavas, nu jūs varat pēc savas patikas staigāt ārā un iekšā. Jums katrā ziņā ir garlaicīgi, un komandants tamdēļ atļāva jums satikties.
Viņš izgāja, smagos soļos attālinādamies, bet drīz vien klusiņām atgriezās un paslēpās.
Abas meitenes ziņkāri lūkojās viena otrā. Bet Lida ne par velti bija augusi pie čigāniem, viņa dzirdēja klusu troksni, kad cietuma meistars atvēra slepeno lūciņu, un, slepus paskatīdamās, ieraudzīja baltu spīdumu.
Acumirklī tai viss bija skaidrs, un viņa neviļus pasmaidīja.
Viltīgi jūs esat, — viņa domāja, — bet mani vis neapvedīsit ap stūri.
Viņa ātri piesteidzās pie Elzbetes.
Nevienu nodevīgu vārdu, — Lida čukstēja, — mēs tiekam uzmanītas, iesim pie loga, tur mūs nedzirdēs.
Elzbete paklausīja.
Nabaga bērns jau bija tik daudz cietis, ka visu saņēma klusu ciešot. Lida viņu paņēma aiz rokas un pieveda pie loga.
Es jums tik bieži nesu ēdienu, — viņa skaļi sacīja, lai maldinātu slepeno klausītāju, — es vienmēr ticēju, ka jūs te esat ieslodzīta bez vainas, un mani piemeklēja tāds pats liktenis.