Elzbete saprata viņas brīdinošo skatu. Viņa atbildēja līdzīgā kārtā, un tā saruna tika turpināta vienaldzīgi, par vienkāršām lielam, kamēr cietummeistaram palika garlaicīgi. Tas aizvēra lūciņu un klusos soļos devās projām.
Lida bija visu redzējusi.
Nu viņš ir projām, — tā klusām iesaucās, — Elzbet, Elzbet, Lips Tulians mūs abas atsvabinās!
Meitenes drīz vien iedraudzējās.
Elzbet, — Lida pēc brītiņa čukstēja, — jā, Lips Tulians mūs izglābs. Tu būsi laimīga, kamēr man būs jāseko ienīstam cilvēkam — lo es zvērēju. Bet es viņam neatdošos — nē, nē!
Ko tu runā, Lida?
Tad Lida pastāstīja, kā viņa uzupurējusies, lai glābtu mīļoto
cilvēku.
Lida, — Elzbete pēc brītiņa sacīja, — es esmu kaut ko apņēmusies.
Ko?
Es mīlu Vitorfu, — Elzbete čukstēja. — Es jūtu to. Kādreiz es iedomājos, ka mīlu Lipu Tulianu . . .
Es arī… — Lida tikko dzirdami atbildēja.
Bet tie bija maldi, — Elzbete turpināja. — Šo lepno vīrieti Iemīl ikviena, kas ar viņu runā un drīkst satikties. Bet šinī kaislībā ir kaut kas neparasts, tu jūties maza un …
Tā ir, Elzbete.
Nu, klausies, ko es esmu apņēmusies, — Elzbete turpināja. — Tu jau man visu neteici — bet es nopratu no taviem vārdiem, ka tu nekad negribi piederēt čigānam. Vai ne?
Nekad, — Lida nopūtās, — es to nevaru.
Un tādēļ tu gribi pamest dzīvi, — Elzbete sacīja. — Bet tas tak ir grēks.
— Es zinu, Elzbet, bet es nespēju dzīvot.
Tomēr tev jādzīvo, Lida. Tev jādzīvo, nelaužot zvērestu.
Neiespējami!
Es zinu kādu izeju — uzklausi tik mani. Arī es nekad nedrīkstu piederēt Vitorfam, jo viņš ir laupītājs, un es baidos, ka mans mīļais neņem šausmīgu galu. Viņš neatstās Lipu Tulianu. Klausies, Lida. Ja Lips Tulians mūs atsvabinās, paglābsimies klosterī, kur mūsu nabaga sirdis atradīs mieru.
Lidas skatā bija jautājums.
Vai šis lēmums mani atsvabinās no zvēresta?
Jā, — Elzbete bēdīgi atbildēja. — Solījums Pestītājam ir lielāks kā visi citi solījumi. Mēs izbēgsim no pasaules, lai aizlūgtu par saviem mīļajiem.
142. nodaļa MANS LABAIS EŅĢELIS MANI ATSTĀJIS
Austriešu kareivji šoreiz ar tādu neatlaidību bija vajājuši laupītājus, ka pat Lips Tulians brīnījās.
Pārdrošā vadoņa biedri tik vēlu atgriezās Greijersburgā, un liels skaits droši vien vēl pēc nedēļas pa vienam ieradīsies satikšanās vietā.
Lips Tulians to bija uzzinājis, un viņu tirdīja nemiers.
Zamuels ar Šikleru bija aizgājuši, un tai pašā vakarā Lips Tulians pasauca Vitorfu uz apspriedi.
— Vitorf, — virsnieks iesāka, — es gribu ar kādu daļu no ļaudīm izvest jaunu pasākumu.
Vitorfa skatā bija jautājums.
Es saprotu jūsu skatu, — Lips Tulians ātri ieteicās, — jūs domājat par Elzbeti. Bet cik es esmu dzirdējis, tad zviedri aplenkuši Kenigsteinu, un pat man nav iespējams iekļūt cietoksnī.
Vitorfs neatbildēja.
Nenokar galvu, — virsnieks viņu mierināja, — gan jau zviedri aizies, un tad es izvedīšu Elzbeti.
Es jūs pavadīšu!
Lips Tulians atbalstīja galvu rokās.
Mežs šalkoja, drūmi un spītīgi pacēlās vecās drupas, un no viņu mūriem laiku pa laikam atskanēja spalga sievietes balss. Tā bija ungāru grāfiene, Terēzes kalpone.
Lips Tulians likās to nemaz nedzirdam.
Jā, man jāiet laukā no šīs vientulības, Vitorf, — viņš enerģiski sacīja, — es palikšu ārprātīgs te, meža vientulībā, par savu zaudējumu domājot. Manas Hedvigas vairs nav — mans labais eņģelis mani atstājis, Hedviga ir mirusi, guļ zārkā mūžīgo dusu.
Pēdējie vārdi izskanēja kā apslāpēti šņuksti.
Lips Tulians izslējās.
Lai velns parauj drūmās domas, — viņš iesaucās. — Vitorf, šonakt dosimies uz Freibergu.
Uz kalnu pilsētiņu?
Jā gan, sudraba vezumus mēs jau reiz atņēmām, bet vecajā pilsētiņā vēl ir milzīgi daudz dārgu mantu. Man zināms, ka Frei- bergas doma velvēs glabājas ļoti daudz dārglietu un arī naudas summu. Kā es dzirdēju, tad tas viss esot paslēpts kūrfirsta kapenēs, kur aprakts sakšu Morics.
Par to arī es esmu dzirdējis, — Vitorfs atbildēja, — bet Frei- bergas domā būs ļoti grūti iekļūt.
Lips Tulians pasmaidīja.
Par to atļauj man zināt. Ja neatradīšu ceļu virs zemes, kā lur iekļūt, tad atliek apakšzemes ceļi, — tie man pa daļai jau zināmi.
Vitorfs brīnījās.
Tas būtu viens, — Lips Tulians turpināja, — tālāk es esmu metis acis uz tā saukto sudraba velvi Veisenfelsā. Tur ir ļoti grūti iekļūt, jo masīvs mūris sargā firstu nama dārgumus. Bet kādēļ tad esmu Lips Tulians, es nepazīstu nekādus šķēršļus.
Vitorfs bija sajūsmināts.
Cik vīru ņemsim līdz?
Ar kādu duci pietiks, katrā ziņā ne vairāk kā piecpadsmit. Ap pusnakti jau būsim tālu no šejienes.
Vai pa ceļam neapmeklēsim meža dzirnavas?
Nē, tur mēs nogādāsim laupījumu, kad atgriezīsimies no Frei- bergas. Ejiet, Vitorf, es vēl labi pārdomāšu savu plānu. Pulksten desmitos satiksimies pie vārtiem.
Un kurš pa to laiku būs virsnieka vietnieks?
Butlers, tik ilgi, kamēr pārnāks Zamuels. Tas lai visus ļaudis aizved uz meža dzirnavām. Tur mēs satiksimies.
Un kā ar Terēzi?
Viņa paliks še, lai izpildītu savu uzdevumu. Bet gājienā uz Veisenfelsu tā varēs piedalīties:
Vitorfs devās pils iekšējās telpās.
Atkal bija dzirdamas vaimanas, un, pa koridoru soļojot, jaunais laupītājs ieraudzīja pusapģērbušos sievieti paskrejam garām.
Tā bija lepnā grāfiene. Terēze tai sekoja uz pēdām.
Paliec še, — tā uzsauca, — tev šis darbs jāpadara, vai gribi, vai…
Nē, nē, to es nedarīšu, tad labāk mirt!
Terēze panāca grāfieni.