Vai tu darīsi, vai nedarīsi?
Ne, nē!
Terēze sagrāba nepaklausīgo aiz matiem.
Klausīsi, vai nē?
Jā, jā, es darīšu visu — vai — vai — ak, es lūdzu jūs!
Ak, cik tagad putniņš kļūst maigs, — Terēze zobojās, — nāciet tūliņ, vai arī aiz matiem jūs vilkšu pie darba!
Grāfiene paklausīja.
Pa to laiku Vitorfs bija sapulcējis laupītājus. Klusā balsī tas pārstāstīja viņiem Lipa Tuliana plānu. Tie bija sajūsmināti, un četrpadsmit vīri devās pie Lipa Tuliana.
Virsniek, mēs akli paklausām jums! — laupītāji sauca.
Kurš pazīst Freibergu? — Lips Tulians jautāja.
Kāds no laupītājiem iznāca priekšā.
Un tu, Kristian Ekold, es atceros, tu esi bijis Freibergā.
Virsniek, es ilgu laiku strādāju raktuvē un pazīstu katru kaktiņu. Es zinu arī, kā mēs tiksim iekšā, ir kāda vieta, kur mēs gluži labi ietiksifn pilsētā.
Ekolds arī pastāstīja, ka viņam Freibergā palikusi mīļākā, glīts skuķēns, birģermeistara kalpone.
Tā? — Lips Tulians sacīja. — Un tu laikam gribi savu mīļo atdabūt?
Es jau gribētu gan. Un Malvīne, tā viņu sauc, nav muļķe, ja tā dabūtu pāris jauku lietiņu — ies vai caur uguni!
Lips Tulians papurināja galvu.
Kur mums šī meitene var derēt?
Hm, es domāju tomēr, virsniek, — Ekolds turpināja. — Vispirms kungi šai mazajai dāvā pilnīgu uzticību. Tā nav liela ģimene: birģermeistars un viņa meita Kate, ari tāda iedomīga vīzdegune, no augšas vien skatās uz citiem. Skaista un neganta, tāpat kā Libuše fon Freidenberga un grāfiene tur augšā, pilī.
Nu, ja es visas augstmaņu meitas gribētu sodīt, man būtu tik daudz darba, ka nekur glābties, — Lips Tulians gandrīz nelaipni sacīja.
Ekolds pasmaidīja.
Na, es domāju, to varētu tā garāmejot izdarīt. Reiz no Malvīnes es dzirdēju, ka no birģermeistara mājas uz rātsnamu vedot slepena eja. Un tā kā šinī mājā dažs labs dārgumiņš glabājas, es domāju, mēs varētu birģermeistaru apciemot. Tas droši vien parādīs slepeno eju.
Lips Tulians solījās to ievērot un pavēlēja sagatavoties un doties
ceļā.
143. nodaļa GUSTE KENIGSTEINĀ
Kenigsteinas cietokšņa virsnieki ziņkāri gaidīja, kad viņu iedomīgais biedrs izpildīs savu derību. Līdz šim tas vēl nebija noticis, jo Guste ļoti reti izgāja no Jura cietokšņa.
Bet nu, kā par brīnumu, tā jau divas dienas pastaigājās pa vientuļo bastionu. Viņa ilgojās pēc zaļā meža un Lipa Tuliana. Lai gan viņa bija izgreznojusies kā augstas kārtas dāma, tā tomēr domāja, ka bez mīlas zālēm nekas neiznāks. Bet tās glabājās viņas tērpā, bija tik jānogaida gadījums.
Pēdējās dienās grāfienei un Emmai arvien bija lielas darīšanas. Tās abas uz ilgāku laiku ieslēdzās savās istabās. Guste garlaikodamās sāka pastaigāties pa bastionu.
Arī šodien tā, domās nogrimusi, staigāja pa bastionu. Viņai bija brīnums, kādēļ šodien neredz sargu, bet tas bija daudz patīkamāk.
Viņa iegāja kādā stūrī, kur stāvēja klintī iecirsti sēdekļi. No šīs vietas varēja redzēt tālos mežus — savu dzimteni, kur mājoja Lips Tulians. Te pēkšņi viņas domas pārtrauca klusi soļi. Acis pacēlusi, tā savā priekšā ieraudzīja kādu slaidu virsnieku.
Viņa ienīda virsniekus, jo tie taču bija Lipa Tuliana ienaidnieki.
Ko jūs vēlaties? — tā asi jautāja.
Gribu apsveikt skaisto jaunkundzi, — donžuāns atbildēja.
Pateicos, — Guste auksti sacīja.
Mēs visi cietoksnī vēlamies zināt, kā sauc skaisto svešinieci Jura pilī.
Gustei tas glaimoja, viņa noslēpumaini pasmaidīja. Virsnieks atsēdās uz akmens sola.
Es vēlos sēdēt viena pati, — Guste strupi sacīja.
Kādēļ tik nelaipni, mēs, virsnieki, labprāt patērzējam ar daiļām dāmām.
Tas man vienalga, lūdzu, aizejiet! — Guste iesaucās.
Esiet taču prātīga, mēs še esam gluži vieni un …
Projām, es teikšu grāfienei.
Ak tā, nu, es ceru, ka būšu stiprāks par jums.
Guste uzlēca kājās un spēcīgi izpļaukāja virsnieku. Šinī brīdī pienāca ģenerālis Kijaus.
Kas tad te notiek — kur 4ad sargs, kā tas iedrošinājies atstāt savu vietu?
Tūliņ atsteidzās kaprālis ar diviem kareivjiem.
Kas tā par nejēdzību, tu, putras kubul, kur sargs?
Ekselence, — kaprālis stostījās, — es pats novietoju sargu.
Nu, tad jau tas ir aizgājis pastaigāties. Lieliska kārtība, — ģenerālis kliedza. — Ņemiet tūliņ šo leitnantu un aizvediet uz Turku torni pie ūdens un maizes!
Pienāca sargs — bāls kā līķis. Viņu ieraudzīja kaprālis.
Ekselence, šis ir pazudušais stundenieks!
Nelieti, kur tu biji, atbildi, — ģenerālis pārskaities jautāja.
Ekselence, mani aizsūtīja projām leitnants fon Stenkners.
Ko, vai šis nelietis?
Jā, ekselence!
Tā jau domāju, tev bija jāklausa priekšniekam. Bet tev tūliņ vajadzēja paziņot.
Kareivis nolieca galvu.
Tu laikam par šo joku dabūji naudu? — ģenerālis smējās. — Naudu, lai leitnants varētu ar skuķiem jokus dzīt. Ha, ha, ha. Projām — marš — uz Turku torni!
Ģenerālis vēl brīdi skatījās aizgājējos, tad piegriezās Gustei.
Tas notiek tādēļ, ka jūs viena pati klejojat pa vientuļām vietām. Es pazīstu savus virsniekus. Karā tie ir drošsirdīgi zēni, nevainojami, bet pret meitām nekrietni.
Nu, tā — papriekšu jūs izbāru, bet nu uzslavēšu. Deviņi pērkoni. Dūša jums ir kā dragūnam, tik bikšu vajadzēja kājās un šauteni plecos. Bet uz priekšu uzturieties Jura pilī, jo še nav vieta sapņošanai, neaizmirstiet to!
Ģenerālis pagaidīja, kamēr Guste aiziet, un tad tik vēl pats devās projām.
Oh, tas tik bija varens skats — dūšīgs skuķis!
Ģenerālis sasniedza Turku torni un iegāja pie cietuma uzrauga.
Nu, vai meitenes kaut ko runāja?