Kate bija tikpat māņticīga, kā viņas kalpone. Bez tam viņa neizsakāmi vēlējās iegūt dārgumus.
Vai tu esi pārliecināta, ka gudrais cilvēks varētu atrast pa7 slēptuvi?
To es tiešām nevaru apgalvot, bet tas katrā ziņā varētu mums iedot kādu brīnumrīkstiņu — vai citu ko tamlīdzīgu, ar ko mēs varētu atrast mantu. Protams, ka melnais burvis ir labi jāatalgo.
Es nežēlošu naudu, — Kate iesaucās, — es viņam bagātīgi' samaksāšu. Malvīne, vai tu jau šodien neaizietu uz Brantu un neuzmeklētu gudro cilvēku?
Kādēļ ne? Ja tik jūs man atļaujat.
Nesaki tam, kas par lietu, vispirms es gribu zināt, vai tas ir spējīgs dot kādu padomu. Viņam katrā ziņā še jāatnāk.,
Malvīne bija vienis prātis ar viņu.
Pievakarē tu aizej uz Brantu. Tik esi uzmanīga — nepasaki tam par daudz. Rītu es tavā klātbūtnē runāšu arr šo cilvēku.,
145. n o d a ļ a PIE GUDRA VĪRA
Vecajā kalnu pilsētiņā Brantā iedzīvotāji rosīgi strādāja parastos kalnu darbus. Čīkstēja vindas, bedrēs kala un dauzīja, strādāja dienu un nakti.
Netālu no raktuvju ēkām, ārpusē, uz Freibergas pusi, meža malā stāvēja vientuļa mājiņa.
Tanī dzīvoja vecais kalnracis — gudrais Kunca tēvs, kas nespēka dēļ vairs nestrādāja, bet saņēma no raktuvju valdes žēlastības maizi.
Gudrais Kunca tēvs bija tālu pazīstams, viņa zāles dziedināja dažādas slimības, viņš prata apvārdot un aizdzīt raganas, ar vārdu sakot — kam bija kāda vaina, tas steidzās pie Kunca tēva.
Bet šis cilvēks bija izslavēts arī par ļoti niknu. Vai tam cilvēkam, kas nesamaksāja apsolīto algu, tam Kunca tēvs nežēlīgi atriebās. Tā daudzi ar lielām bailēm uzmeklēja viņu.
Iedzīvotāji izplatīja baumas, ka Mūķeņu mežā esot redzēti klaidoņi.
Kāds no šiem klaidoņiem izlīda no krūmiem uz Freibergas lielceļa, kur atradās krūmu puduri, kur paslēpties. Bija novakare, reti kāds staigāja pa ceļu, tikai daži zemnieki, pāris kalnraču un beidzot kāda mētelī ietinusies sieviete.
Viņa teciņus traucās uz priekšu, bet pēkšņi apstājās taisni pret to vietu, kur krūmos bija paslēpies vīrietis.
Sieviete atsita mēteli un sakārtoja matus. Te pašķīrās krūmi, meitene satraukta sakustējās.
Patiesi, tā ir Malvīne, Kates kalpone, — svešais iesaucās.
Kristian — tu? — Malvīne atsaucās, — no kurienes tu nākdams?
Esmu klaidonis, — Ekolds atbildēja, — man iepatikās redzēt Freibergu.
Malvīne iegriezās pa mazo ceļu, kas veda uz Kunca tēva mājiņu. Te viņa apstājās.
Bet tu taču nedrīksti uz Freibergu nākt? — viņa sacīja.
Ekolds smējās.
Kā, vai tad Freibergā vēl nav aizmirsts, kā es toreiz pārmācīju blēdīgo pilsētas sargu?
Ak nē, to vēl visi atceras un, tiklīdz tevi ieraudzīs, tūliņ ieslo- dzīs cietumā.
Ekolds nicīgi savilka seju.
Tad gan tiem cita nekā nav ko darīt, ja vēl pēc diviem gadiem grābsta tādus nieķus. Bet, Malvīn, cik tu tagad esi liela — toreiz tu biji maza meitene vēl.
Laid, Kristian, — viņa mīļi lēdzās.
Kur tad tu iesi? — Ekolds jautāja.
Pie vecā Kunca.
Kā — vai pēc zālēm?
Jā, jā, — viņa ātri atbildēja un steidzās projām. Bet Ekolds vēl brīdi aizturēja to.
Es tevi ilgi neaizkavēšu, ja tev tā jāsteidzas. Bet — es domāju, ka man ar tevi daudz kas jāpārrunā ceriņu lapenē.
Vai tu tiešām nāksi uz Freibergu?
Jā gan, Malvīn.
Bet tu taču nedrīksti, tevi saņems vārtu sargs.
Tā ir mana darīšana, es tomēr iešu. Vai rītvakar varēšu satikt tevi?
Es rītvakar nevaru, bet parīt es būšu tev pretī. Bet…
Nekādu bet, manu cīrulīti Tātad parītu ap pulksten astoņiem. \ s ceru, ka tu atnāksi, pretējā gadījumā es iešu tavā istabā!
Tad viņi atvadījās uz atkalredzēšanos, un Malvīne ātri aizsteidzās uz Kunca mājiņu.
Nāciet iekšā, jaunkundz, — Kunca tēvs aicināja.
Malvīne iegāja istabā, bet drīz vien tai sametās nelabi. Pie griestiem karājās dažādi kaltētu zāļu saiņi, stikla burkās gulēja ķirzakas un čūskas. Vidū bija nolikts balts miroņa galvaskauss.
Piesēdiet, jaunkundz, ko tad vēlaties? — vecais Kunca tēvs jautāja.
Es gribētu dabūt — protams, pret labu samaksu — kādu brīnumrīkstīti, ar kuru var atrast apraktu mantu.
Tā — ha, vai jūs nedzīvojat birģermeistara mājā?
Jā, jums jānāk man līdzi, birģermeistara meita vēlas ar jums
runāt!
Nu, tad jau zinu, kas par lietu, — Kunca tēvs smējās. — Birģermeistara meita grib atrast ģimenes dārgumus.
Kļūsiet, kāds varētu noklausīties! — Malvīne čukstēja. — Man likās, it kā kāds būtu stāvējis pie loga.
Malvīne pasniedza Kunca tēvam Kates iedoto naudu. Tad vecais ipsolījās ierasties rītvakar.
Malvīne vēl apsolījās to ap pulksten deviņiem gaidīt pie dārza vārtiem, jo birģermeistars nedrīkstēja neko zināt.
Nu Malvīne priecīgi steidzās mājās, viss bija tik labi izdevies. I In tomēr Kristiāns Ekolds bija visu noklausījies.
146. nodaļa UZ KLOSTERI
Tumša nakts bija mežā. Zāļu sievas alā spīdēja vāja gaisma.
Tur stāvēja ragana un viņai blakus — slaida un jauna — no miroņiem uzcēlusies Hedviga.
Jaunava bailīgi skatījās uz savu šķirstu ar stikla vāku.
O, kaut es tomēr būtu mirusi, — viņa čukstēja, — tad visām mokām būtu gals.
Vēl ir laiks, — ragana sacīja, — sakiet tik vienu vārdiņu, un es jūs aizvedīšu uz meža dzirnavām.
Hedviga sarāvās.
Nē, nē, es nevaru, nedrīkstu, — Hedviga murmināja. — Dievs man uzticējis pārbaudījumu, un es esmu augšāmcēlusies, lai pabeigtu iesākto, tagad man jāmeklē patvērums aiz svētajiem mūriem.