Alas dibenā kaut kas kustējās.
Kā jūs gribat, — ragana atbildēja, — tad es jūs pa slepeniem ceļiem aizvedīšu uz Reizenhainu. Vai jūtaties pietiekoši stipra, lai ietu tālo ceļu?
Dievs man dos spēku, — Hedviga, roku uz krūtīm spiezdama, atbildēja.
Tad nāciet, nekavēsimies, līdz rīta ausmai mums jābūt tālu, un nākošā naktī, atpūtīsimies kādā vienīgi man zināmā vietā.
Vecā ragana paņēma laternu, un Hedviga sekoja.
Pēc nedaudz acumirkļiem abas bija nozudušas tumsā.
Viņas ir projām, — Kremo ierunājās, — ha, sasodīta būšana, ka man jāguļ kā kroplim. Sai skaistajai sievietei atkal jākrīt čigānu varā — mums ir tiesības uz viņu, un es ar saviem biedriem izvedīšu viņu no klostera. Nolādēta tā diena, kad Lips Tulians mani satika — ha — nāks jauna diena — atriebības diena.
Pa kalnu lejup virzījās divi tumši stāvi. Meža dzirnavas vairs nebija tālu. Ratu rūkoņa un ūdens šalkoņa bija skaidri sadzirdama.
Garām — garām šai vietai!
Hedviga izstiepa rokas.
Filip, Filip — tu vienīgais mīļais, — viņa murmināja, saldu atmiņu pārņemta.
Vēl ir laiks, — ragana sacīja. — Tik pāris soļu, un jūs būsit tur, kur laupītāji ar prieku saņems sava pavēlnieka mīļāko.
Hedvigai pārskrēja drebuļi.
Viņa — viņa laupītāju virsnieka mīļākā. Šausmīgi!
Man jācieš sods, — tā elsoja, — visu mūžu jācieš par grēkiem. Es taču esmu Prāgas pārvaldnieka sieva. O, ko es esmu izdarījusi. Filip, tava Hedviga ir pati rcelaimīgākā sieviete pasaulē!
Tā jums nevajag runāt, zāļu sieva atbildēja. — Prāgas pārvaldnieks, eik es dzirdēju, sev pārvedis jaunu sievu Hradžinā.
0, tad jau grēks vēl lielāks. - Hedviga klusi kunkstēja.
Jā, tādi ir cilvēki, — vecā zāļu sieva atbildēja. — Es varu droši teikt, ka pārvaldniekam nav ne mazāko sirdsapziņas pārmetumu.
Ak, Dieva sods!
Tas var būt, — vecā atbildēja, — bet neviens mums vēl nav dudinājis, kā tur — augšā aiz zvaigznēm — izskatās.
Vai jūs neticat Dievam un viņa dēlam? — Hedviga pārsteigta iesaucās.
Ragana likās šo jautājumu nedzirdam.
Kā tad ir, vai gribat iet uz meža dzirnavām? — tā īsi noprasīja.
Nē, nē, tas nav iespējams.
Tad nāciet, laiks ir dārgs.
Dzīvo vesels, Filip, — Hedviga čukstēja, asarām plūstot, - dzīvo vesels uz mūžu, tu — pār visu, visu mīļotais!
Trīs dienas bija pagājušas. Kāda ceļiniece zvanīja pie Reizenhai- nas klostera vārtiem. Vārtu sargs ielaida svešinieci un aizveda pie < ienījamas sirmgalves —klostera priekšnieces.
Ko jūs vēlaties? — klostera priekšniece jautāja.
Vēlos, lai mani uzņem dievbijīgo māsu biedrībā.
Kā jūs sauc?
Savu vārdu es pateikšu pie grēku sūdzēšanas. Mani nospiež kads liels noslēpums, kas uz visiem laikiem jāaprok klostera mūros.
Tad nāciet, — klostera priekšniece sacīja. — Es pati gribu uzklausīt jūsu stāstu, un pēc tam nolemšu, vai Reizenhaines klosteris būs jūsu patvērums, vai nē.
Hedviga gāja tai līdz uz klostera baznīcu. Se, vientuļā klusumā, priekšniece uzklausīja grūti pārbaudītās Hedvigas atzīšanās stāstu.
Sirmā priekšniece, dziļi aizkustināta, apkampa to kā bērnu, uzņēma viņu klosterī un apsolījās saīsināt novices laiku.
147. nodaļa LAUPĪTĀJI FREIBERGĀ
Freibergas mūros bija palikuši daži caurumi un robi, kas bija elušies no zviedru lielgabalu šāvieniem lielajā karā.
Kādā no šīm vietām varēja Lips Tulians viegli iekļūt ar astoņiem vīriem, sargiem nemanot.
Tā kā nevarēja ilgi kavēties, tad Lips Tulians gribēja tūliņ doties uz Doma baznīcu, bet Ekolds ieteica vispirms steigties uz birģermeistara māju, kur kādā atstātā paspārnē varēšot atrast patvērumu.
Bet mums ir ļoti maz pārtikas līdz, — Lips Tulians sacīja.
Ekolds apņēmās sagādāt pārtiku. Vēlreiz pārliecinājušies, ka viss
ir kluss, tie garā rindā Ekolda vadībā steidzās pa tukšajām ielām un netraucēti sasniedza dārzu.
Viņi pārkāpa pār mūra sētu dārzā. Ekolds rādīja uz birģermeistara māju, kas bija līdzīga pilij, kur vairākas zāles stāvēja neapdzīvotas — aizslēgtas.
Ekolds tos ieveda šādā atstātā dzīvokļa daļā, kur tie varēja iekārtoties. Laupītāji nosprieda šovakar labi atpūsties.
Nu Ekolds izstāstīja par noslēptajiem dārgumiem un visu, ko bija noklausījies pie Kunca tēva.
Lips Tulians uzmanīgi klausījās.
Sī ir ļoti svarīga ziņa, bet es šaubos, vai vecais burvis atradīs dārgumus.
Kādēļ nē, — Ekolds atbildēja, — esmu par to ļoti daudz dzirdējis, zinu, ka viņš ir izdarījis neticamas lietas.
Nu, varam jau noklausīties.
Protams, to es katrā ziņā darīšu, — Ekolds turpināja, — un, ja vecais kaut ko atradīs, tad mēs arī tur ieradīsimies.
Tad vēl Ekolds šo to pastāstīja par birģermeistara skaisto meitu, viņš vēlējās to ieteikt Lipam Tulianam.
Beidzot visi aizgāja gulēt, vienīgi Ekolds negulēja, bet, nogaidījis biedru aizmigšanu, kā spoks izlīda pa durvīm.
Otrā rītā vecā ķēkša steidzīgi ieskrēja Malvīnes istabiņā.
Kas tad nu ir noticis? — Malvīne jautāja. — Jūs jau esat pavisam uztraukta — vai kur deg?
Nē, nē, mūsu mājā ir zagļi! — ķēkša vaimanāja. — Ko domājat, no pieliekamā izņemti divi šķiņķi, dūmu desas un divi maizes klaipi.
Tas taču ir gluži neticami, — Malvīne sacīja.
Un tomēr tas ir noticis — varbūt zaglis ir kāds dienestnieks.
Nu, tas jau nāks gaismā, — Malvīne atteica.
Ķēkša iegāja paziņot birģermeistaram. Sadusmotais saimnieks tūliņ aizsūtīja pēc tiesas sulaiņa.