Birģermeistars sasauca visu saimi, vienīgi ķēkšu un Malvīni neturēja aizdomās.
Visi vecu vecie sulaiņi liedzās un dievojās, ka neko nezinot par zādzību.
Bet tas vēl vairāk saniknoja birģermeistaru, viņš teica, ka neatzīšanās gadījumā visus iesēdinās cietumā. Tomēr apvainotie vēl vienmēr atkārtoja, ka neko nezin.
Birģermeistars purināja galvu.
Te atkal pienāca jaUna ziņa. No pagraba esot aiznests liels skaits vīna pudeļu.
Tas nu bija īstais dusmu cēlonis, jo par pārtiku birģermeistars tik kārtības labad bija turējis izmeklēšanu, to viņš nežēloja. Bet viņa dārgais vīns… Birģermeistars lielās dusmās skraidīja pa istabu, kamēr nokrita parūka. Beidzot viņš aiztrieca visus prom no acīm, lai varētu atgūt līdzsvaru un pārdomāt, kas jādara. Pie viņa palika vienīgi Kate.
Nepateicīgie nelieši! — birģermeistars murmināja. — Tik daudzus gadus tie man kalpoja, es vienmēr devu labu algu, un nu par pateicību — tie mani apzog!
Triec tos pie velna, bet vispirms pārmāci, — Kate teica.
Tas jau būtu jādara, bet es nesaprotu, tik ilgus gadus kalpojuši — un vēl nekad nav notikusi neviena zādzība.
To viņi vienmēr ir pratuši apslēpt, — Kate cietsirdīgi atbildēja. Sos vārdus pateikusi, Kate izgāja no istabas.
Birģermeistars palika viens.
Izbiedētie sulaiņi un dienestnieki rūgti raudāja.
Neviens nevarēja saprast un izskaidrot noslēpumaino zādzību.
148. nodaļa BEZKAUNĪGA KRĀPŠANA
Prāgā neko citu vairs nerunāja, kā tik par briesmīgi pārtrauktajām kāzām.
Arī Bohēmijā bija_ izsolīta augsta alga par Lipa Tuliana galvu, pa lielajiem -mežiem klejoja gūstītāju pulki, bet visas pūles bija veltīgas, no laupītāju virsnieka un nolaupītās ungāru grāfienes neatrada ne mazāko zīmi.
Pārvaldnieks uzturējās Vīnē un maz rūpējās par sievas atsvabināšanu. Viņš ļoti baidījās no Lipa Tuliana atriebības, vēl arvien .lusīs tam skanēja laupītāja draudi.
Sī iemesla dēļ tas Vīnē gribēja dabūt citu pārvaldnieka vietu un nekad vairs nedomāja atgriezties Prāgā.
Prāgā līdz šim visas lietas kārtoja ierēdņi, un pulkvedim fon Greifensteinam bija pilnas rokas darba, visu rīkojot un ievācot ziņas.
Kādā rītā Hradžinai tuvojās divi vīrieši un kāda aizsegusies dāma. Viens no šiem bija Bitelis, bet otrs viesnīcnieks, kas slēpa Zārbergu.
Sie nācēji iegāja priekšnamā, kur viņus saņēma sulainis Roberts.
Bitelis paziņoja, ka atveduši izbēgušo meiteni, un lūdza to paziņot pulkvedim.
Tad sulainis tos ieveda pie pulkveža.
Bitei, — pulkvedis skumji jautāja, — vai šī ir tā pati meitene, kura…
Jā, jūsu žēlastība, tā ir aizbēgusi, — Bitelis sacīja.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuri un atģērbt virsdrēbes. Meitene atģērbās, un nu bija redzama skaista čigāniete.
Nav nekādas līdzības ar manu sievu, — pulkvedis sacīja Robertam. Sulainis palocīja galvu. Pulkvedis iegrima dziļās domās.
Kā tevi sauc? — viņš laipni jautāja.
Lida, — tā īsi atbildēja pēc Zārberga norādījuma.
Pulkvedis pavēlēja meitenei noņemt plīvuru un atģērbt virsdrēbes.
Vai šī meitene ir tiešām tā pati, kura izbēga no cietuma?
Jā gan, jūsu žēlastība, es varu apzvērēt to, — Bitelis atbildēja.
Labi, — pulkvedis atteica.
Bet vecais Roberts visu laiku neatlaidīgi vēroja Biteli.
Vai nu viņš zvēr, vai ne, tas ir vienalga, — es tomēr šim nelietim neticu! — Roberts murmināja.
Tagad pulkvedis ieraudzīja viesnīcnieku.
Ko šis saimnieks vēlas? — viņš jautāja.
Sim cilvēkam man jāpateicas, ka beidzot atradu izbēgušo. Esmu dāudz pateicības tam parādā, šis krietnais cilvēks priekš mums uzupurējās, — Bitelis paskaidroja.
Nu, labi, labi, yiņš saņems savu algu, — pulkvedis atbildēja, — bet tagad uzgaidiet kādu brīdi. Bet Roberts un Lida nāks man līdzi.
Viņi iegāja blakus istabā.
Nu pulkvedis parādīja Lidai krustiņu.
Vai tu pazīsti šo krustiņu?
Zināms, tas pieder man, — čigāniete atbildēja. — Man Bitelis to cietumā atņēma.
Kas tev iedeva šo rotu?
Es to glabāju tik ilgi, ka nevaru vairs atcerēties.
Tad tu nezini, no kā tu šo rotu saņēmi?
Nē, es to arvien valkāju — čigāni gan dažreiz runāja par kādu piemiņu, bet es nekad nedabūju zināt, ko nozīmē šīs runas.
Pulkvedis uzmanīgi klausījās.
Tik vienreiz es dzirdēju pāris vārdus, — čigāniete turpināja, — čigāni runāja, ka es pie viņiem nepiederot, agrā jaunībā tie aizveduši mani.
Vai tu neko neatceries par to laiku, kad vēl nedzīvoji pie čigāniem?
Tomēr drusku, — viņa atbildēja, — es daudzreiz kā sapnī redzu uz klintīm pili un kādu skaistu dāmu, kas mani mīļi glāsta, — bet tie jau ir tikai sapņi.
Nē, nē, — pulkvedis uztraukts iesaucās, — tā varētu būt arī . . .
Roberts pārtrauca pulkvedi.
Uzmanību, jūsu žēlastība, — viņš brīdināja, — šī skuķe ir īsta čigāniete.
Viņas āda ir kvēpināta — un tik ilgus gadus, — pulkvedis sacīja.
Vienalga, es neticu, — sulainis atteica.
Bet es tomēr ticu, — kā tad viņa būtu dabūjusi šo rotu? — pulkvedis jautāja.
Sulainis klusēja un purināja galvu.
Čigāniete to ievēroja.
«Ak, pulkvedis tic, ka esmu viņa meita,» tā domāja, «bet sulainis šaubās. Nu, gan mans duncis aizbāzīs tam muti. Es gribu baudīt smalku dzīvi, par kuru esmu tik daudz dzirdējusi — es gribu kļūt bagāta, lai nebūtu vairs ar čigāniem jāklejo pa pasauli.»
Pulkvedis samulsis domāja.
Ak, kaut es zinātu patiesību, — viņš murmināja, — kaut es /.inātu kādu zīmi, kaut es varētu apkampt savu mīļoto bērnu, bet…
Zīme, — sulainis atkārtoja. — Man liekas, ka vēl ir dzīva pazudušā bērna aukle. Viņa atcerēsies. Toreiz runāja par kādu zīmi.