Cik daudzreiz neesmu meklējis dārzā, ne pēdas platums nav palicis nepārmeklēts, bet rīkstīte neko nerādīja. Mantai jāatrodas še augšā.
Kalnracis satvēra rīkstīti aiz abiem tievajiem galiem.
Man ir apsolīta nauda, ja es atrodu mantu. To es saņemšu, bet bez tam man vēl jāiegūst daļa no mantas. Nav nekāda apraksta — un kas tad zinās, ka pāris gredzenu vai dažas sprādzes atrodas Kunča kabatā.
Iesākās meklēšana. Zīlnieks lēni soļoja pa zāli, turēdams brīnum- rīkstīti pret grīdu. Viņš lēnām tuvojās laupītāju paslēptuvei.
Pēkšņi yecais apstājās.
Kas tad tas? — vecais iesaucās, — Rīkstīte rāda uz augšu.
Kunča tēvs piegāja pie resnā mūra staba. Še rīkstīte cieši piekļāvās mūrim.
Ahā, še glabājas dārgais metāls, — vecais uzgavilēja, — te bez šaubām atrodas nauda un varbūt arī dārgakmeņi. Se rīkstītē ir dzīvsudrabs un tur mūrī zelts — tie tagad viens otru pievelk. Ak, ja būtu pie rokas nepieciešamie rīki, es vēl šonakt atlauztu mūri.
Vecais Kuncis kaut ko pārdomāja. — Es nedrīkstu pārsteigties. Viss labi jāpārdomā. Rītvakarā paņemšu rīkus līdz. Man bez viņu ziņas jādabū sava daļa.
Kuncis sakravāja savas lietas un, rūpīgi aizslēdzis durvis, aizgāja.
Lips Tulians bija visu smalki novērojis un apņemas tūlīt pārmeklēt zīlnieka apzīmēto vietu.
150. nodaļa SPĒCĪGS PRETINIEKS
Smaga kariete tuvojās Kenigsteinas cietoksnim.
Karietei bija piestiprināti smagi čemodāni un, kad sulainis, kas sēdēja blakus kučierim, atvēra karietes durvis, izlēca mazs, salīcis vīriņš mirdzoši raibā tērpā kā siltzemju papagailis.
Ģenerālis Kijaus bija tikko apskatījis zviedru ložu sadragāto mūri.
Dievs sodi, kas tas tāds par ērmu tur nāk, — ģenerālis gudroja, — laikam man šo pumpaino mērkaķi gribēs iesmērēt par rekrūti.
Kamēr ģenerālis errojās, nācējs jau tuvojās uzvelkamajam tiltam.
Vai šis tilts ir stiprs, vai nelūzīs? — nācējs jautāja sargam.
Ģenerālis pasteidzās atbildēt.
Pār šo tiltu ir pārgājusi vesela nodaļa grenadieru, un tāds sienāzis kā jūs varat droši nākt.
Mazais vīriņš palika zils un sarkans no dusmām.
Mani nedrīkst izsmiet, — viņš izsaucās, — es neesmu nekāds sienāzis, bet viņa ekselences ministra slepensekretārs.
Ģenerālis smējās pilnā kaklā.
Ak tā. vai ar to domājat mani baidīt, ko? — viņš dusmīgi kliedza. — Nemēģiniet taisīties par lielu vīru, jūs, spalvu lapsa, citādi jums būs jāiepazīstas ar ģenerāli Kijaus. Laikam nesat kādu rakstu, kādu pindzelējumu, ko atkal nevarēs salasīt, vai jā?
Pa tam sekretārs bija laimīgi pārgājis tiltu.
Nē, — viņš pārskaities izgrūda, — es nācu slepenā uzdevumā pie viņas ekselences grāfienes Kozelas.
Ģenerālis piegāja sekretāram kā milzis pie pundurīša. Sekretārs dusmīgi raudzījās ģenerālī.
Vai zināt ko, — ģenerālis jautāja, — jūs skatāties gluži kā runcis.
Kā — ko?
Nu ja — šiem viltīgiem dzīvniekiem, kas te pa cietokšņa jumtiem vazājas, ir tādas zaļas acis kā jums. Ak tā, jūs vēlaties apmeklēt grāfieni, varbūt vēlaties šo augsto dāmu ar visu garo meitu asti aizvest atpakaļ uz Drēzdeni?
Katrā ziņā! — sekretārs asi sacīja, ārkārtīgi saniknots par salīdzinājumu. — Tomēr es un viņas ekselence vēl kādu laiku uzturēsimies cietoksnī.
Taisnais dievs, — ģenerālis uztraucies iesaucās, — vai šie sievišķi vēl ilgi paliks? Tas vairs nav izturams. Tik vienai vienīgai skuķei bija varena dūša — kāds kareivis viņas dēļ lauza degunu, bet tās citas — ak, trūkst tik vēl govis, lai varētu Kenigsteinā ierīkot moderniecību.
Sekretārs piesarka.
Vai tas domāts man? — viņš sašutis jautāja.
Es nezinu, ko jūs domājat, — ģenerālis vienaldzīgi atbildēja. — Varbūt jums ir kāds smalkāks sakars ar grāfienes istabas meitu?
Nē, — mazais vīriņš noņurdēja un nikni drāzās ģenerālim garām.
Skriedams tas atdūrās pret kādu lielgabalu. Mazais cilvēciņš streipuļodams iekrita ūdens peļķē. Nesen kā bija stipri lijis lietus, sekretārs apvēlās peļķē apkārt.
Kareivji smējās pilnā kaklā.
Tā, tā, tagad viena krāsa tam ir vairāk, — ģenerālis smējās. — Nu šo ķerli var ielikt kādā tirgus būdā zemniekiem ko brīnīties.
Sekretārs ar varu savaldīja dusmas. Viņš aplūkoja savu zaļo fraku, dzelteno vesti un rozā bikses. Viss bija vienos dubļos, vajadzēja tūliņ pārģērbties.
Sulainis ar dažiem kareivjiem atnesa sekretāra čemodānus.
Sekretārs iegriezās Jura pils pagalmā.
Te atkal mazais vīriņš dabūja skaisties. Viņam pretim nāca divas grāfienes kalpones.
Tā ir Emma, — viņš murmināja, — sargies, tu neliete, tu vairs mani nemānīsi, man vēl ir iespējams tev atriebties.
Emma acumirklī samulsa, bet drīz vien nomierinājās.
Kā tad nu jūsu godība izskatās. Jūs jau esat peļķē parumu- lējušies. Vai jūs šādā izskatā apmeklēsit grāfieni? — Emma zobgalīgi jautāja.
Sekretārs parādīja dūri.
Sargieties,— viņš draudēja. — Tagad jūs vēl mani izsmejat, bet nāks laiks, kad jūs cietuma mūros varēsit visu pārdomāt.
Emma nobālēja. Bet drīz atkal saņēmās, viņa vēl arvien ticēja grāfienes varai.
Es jūs nicinu, — viņa augstprātīgi sacīja.
Jā, smejat, tik smejat, — mazais vīriņš sacīja, — kādreiz es jūs mīlēju, bet tagad šīs jūtas ir pārvērtušās briesmīgā ienaidā. Tiešām, es ienīstu jūs un nepacietīgi gaidu to dienu, kad jūs raudāsit asiņainas asaras.