Naivi draudi, — Emma smējās.
Nu pagaidiet tik, drīz nāks atmaksafe dienas. Un grāfiene līdz ar jums nožēlos savus darbus, atcerieties manus vārdus, kad šī diena būs atnākusi — bet tad būs par vēlu.
Emma vairs nesmēja. Viņu sagrāba lielas bailes, jo sekretāra zaļās kaķa acis ļauni lūkojās viņā.
Kroplis vēlreiz pacēla dūri un tad lēniem soļiem gāja uz Jura pili, bet»nevis kā atstumtais mīļākais, bet kā tumsības gars, kas grib iznīcināt savu upuri.
Grāfiene Kozela vēl nezināja par sekretāra ierašanos, viņa ar Gusti atradās savā istabā.
Guste bija atkal ģērbusies zemnieces drēbēs, bet priekšnamā stāvēja vairakas kastes — grāfienes davanas, pagalma staveja rati Gustes aizvešanai uz Elbas kalniem.
Guste sirsnīgi pateicās grāfienei, un pēdējā novēlēja Gustei laimīgu ceļu.
Vēl viņas nebija beigušas runāt, kad istabas meita pieteica sekretāra atbraukšanu.
Guste aizgāja.
Tik drīz, — grāfiene smējās, — nevaldāmas dusmu jūtas at- dzinušas mazo cilvēciņu šurp. Cik labprāt es būtu noskatījusies, kā ministrs savu padevīgo bērnu izcēla no kurvja.
Sinī mirklī ienāca mazais kroplis mirdzošā uzvalkā.
Abi pretinieki sastapās. Grāfiene zināja, kādēļ sekretārs to ienīst: viņas ar Emmu bija tik tēlojušas viltus spēli, lai sekretāram izkrāptu ministra noslēpumu.
Grāfienei bija viens nāvīgs ienaidnieks vairāk — sekretārs, kas nerimsies, līdz būs atriebies. Un pie tam viņš galmā spēlēja lielu, lomu. Bet grāfiene sargājās izrādīt bailes.
Ko jūs man sacījāt? — grāfiene jautāja.
Ministrs lūdz jūsu ekselenci atgriezties Pilnicā, — mazais vīriņš pazemīgi atbildēja. — Zviedri ir aizgājuši un jūsu atpakaļ- nākšanai nekas vairs nestāv ceļā.
Hilda šūpoja skaisto galviņu.
Esmu vēl nodomājusi kādu laiciņu uzturēties cietoksnī, — viņa atbildēja. — Mani atspirdzina labais gaiss. Pilnicā man aizvien bija jāslimo.
Tā jāslimo, ka ekselence nevarēja rādīties apmeklētājiem, bezv tam kādu laiku pazuda, — sekretārs blēdīgi piezīmēja.
Hilda sarāvās.
Vēlāk es došos uz Pilnicu, — viņa stingrā balsī paziņoja.
Kroplis palocījās.
Man tik ilgi ir uzdots palikt Kenigsteinā, kamēr jūsu ekselence atgriežas Pilnicā, — mazais sekretārs auksti sacīja.
«Spiegs,» grāfiene sašutusi nodomāja, «tiešām ministrs ir ļaunāks kā es domāju.»
Man nevajag nekādas uzraudzības, — grāfiene īgni sacīja..
Piedodiet, ekselence, man jāizpilda ministra uzdevums.
Tagad grāfiene redzēja, cik ļauns ir kļuvis viņas stāvoklis, tomēr
viņa vēl nezaudēja drosmi.
Ja patīk, lai uzmana, es tomēr atradīšu līdzekli, kā maldināt spiegu. Esmu iesākusi cīņu ar ministru, bet es uzvarēšu, jo manā pusē stāv karalis.
151. nodaļa PASLĒPTĀ MANTA
Atstātajā birģermeistara zālē tika dūšīgi strādāts. Laupītāji ar stangām un kaltiem izlauza mūri tanī vietā, kur bija piesitusi Kunca brīnumrīkstlte. Strādāja, protams, uzmanīgi, logi un durvis bija aizklāti ar seģenēm un grīdsegām, lai apakšā nedzirdētu troksni. Tā kā nama iedzīvotāji atradās otrā galā, tad varēja diezgan droši nodoties darbam.
Lips Tulians lika izlauzt dažus akmeņus, aiz tiem nāca kaļķiem apmesti ķieģeļi, bet pēc tam tukša telpa.
Se ir birģermeistara dārgumi, — Lips Tulians sacīja.
Laupītāji izlauza lielāku caurumu, un nu bija redzama liela dzelzs
kaste. Trīs vīrieši — Ekolds, Bretbauers un Vitorfs— ar visiem spēkiem izvilka smago kasti. Bet nu tā bija jānoceļ. Desmit rokas tai pieķērās, bet nebija spējīgas saturēt kasti.
Kaste krīt! — Vitorfs iesaucās. Tad pieskrēja Lips Tulians un kā spēļu bumbu nocēla to zemē.
Laupītāji gan zināja, ka viņu virsniekam ir liels spēks, bet šis neticamais spēks viņus pārsteidza. Ko nevarēja septiņi, to viņš veica viens.
Lips Tulians ar stangu uzlauza kastes vāku. Tur kastē mirdzēja un laistījās zelts un sudrabs.
Zelta un sudraba lukturi, šķīvji, bļodas, krūzes, viss pagatavots no smalkākā un dārgākā metāla, skaisti izstrādāts.
Pašā apakšā stāvēja kāda mazāka dzelzs kastīte. Tanī atradās pasakaini dārgumi — ķēdes, gredzeni, diadēmas, kakla un roku sprādzes, viss no tīrākā zelta, izrotātas dažādiem briljantiem un dārgakmeņiem.
Sīs rotas tiešām bija valdnieka cienīgas.
Lips Tulians nolika kastīti atsevišķi.
Šoreiz pietiks, — viņš mierīgi sacīja, — ar šīm mantām mēs varam atgriezties nometnē. Lai paliek rātsnams un Doma baznīca. Atnāksim izdevīgākā laikā.
Sabāziet visu maisos, mums jāaiziet jau pirms gaismas.
Laupītāji piebāza astoņus maisus, bet dārgakmeņu kastīti paturēja Lips Tulians.
Nolēma vēl bridi atpūsties. Atkorķēja pudeles, iedzēra un uzkoda birģermeistara gardumus.
Te sardze paziņoja, ka tuvojoties cilvēki. Nodzēsa uguni un klusi gaidīja nakts viesus.
Koridorā parādījās uguns. Zālē ienāca divi sulaiņi, Malvīne un birģermeistars ar savu meitu. Lips Tulians uzdeva diviem laupītājiem stāvēt pie durvīm. Kad ienācēji apgaismoja zāli, tie sastinga bailēs.
Kungs Jēzus, — birģermeistars iesaucās un taisījās bēgt at- paka], bet bija jau par vēlu.
Durvīs stāvēja divi pistolēm apbruņoti vīri. Vitorfs pavēlēja birģermeistaram izturēties rāmi.
Laupītāji sasēja sulaiņus. Lips Tulians uzdeva apsargāt koridorus.
Mēs esam pagalam, — birģermeistars vaidēja. — Katiņ, skaiti priekš sava tēva lūgšanu.
Kate nokrita ceļos.
Žēlojiet manu tēvu, — viņa lūdzās, — nenokaujiet viņu, apžēlojieties!
Malvīne ieraudzīja Ekoldu un brīnījās, ka arī tas pieder pie laupītājiem.