Apžēlojieties, — Kate lūdzās.
Oho, jaunkundz, — Lips Tulians smīnēja, — cik jūs skaisti protat lūgties. Man stāstīja, ka jūs nekad neesat lūgusies, — arvien bijusi augstprātīga un nelaipna pret saviem apakšniekiem.
Kate sabruka bailēs. Laupītājs runāja patiesību. Viņa kautri nolaida acis un piesarka nepietiekošā apģērba dēļ.
Kad sulainis Jānis bija paziņojis, ka zālē ielauzušies zagļi, tā puskaila bija atsteigusies tēvam līdzi.
Kas jūs esat? — birģermeistars nedroši jautāja.
Lips Tulians skaļi iesmējās.
Man šķiet, ka Freibergas birģermeistars būs diezgan dzirdējis par mani. Esmu laupītāju virsnieks Lips Tulians.
Birģermeistars nokāra galvu.
Lūdz dievu, bērns, mēs esam pagalam.
Malvīne, rokas salikusi, griezās pie Ekolda.
Kristian, vai tu nonāvēsi savu Malvīni, — viņa lūdzās.
Ņemiet visu manu naudu, tik apžēlojieties par mani, — birģermeistars sacīja.
Man nevajag jūsu naudas, — Lips Tulians atbildēja, — paturiet to pats. Man ir cits krājums. Redziet šo uzlauzto mūri, tur gulēja paslēptā manta, kas piederēja jūsu senčiem un vēl līdz šim nebija atrasta.
Birģermeistars pacēla galvu un ieraudzīja mūrī caurumu un lielo dzelzs kasti. Arī Kate palūkojās uz smago dārgumu kasti.
Lips Tulians noprata viņas domas.
Ahā, skaistā jaunkundz, — viņš smējās. — Jums ļoti patiktu izgreznoties ar šīm rotām. Mēs izpildīsim jūsu vēlēšanos. Lai tūliņ jūsu kalpone jūs izgrezno.
Kate izbijusies piekļāvās Malvīnei, jo iedomājās, ka to nokaus pitmo.
Nu, ātri, ātri, — Lips Tulians skubināja. — Man jāsteidzas, izgrezno savu kundzi ar šiem briljantiem — lai.piepildās viņas ilgas. Pēc tam mēs dārgumus ņemsim līdz. Sīs ģimenes rotas un mantas būs mūsu laupījums. Bet nu drīz!
Ekolds pieveda abas meitenes pie lielās lādes, kurai blakus at- radas mazā mirdzošā dārgakmeņu kastīte. Uz Lipa Tuliana pavēli Malvīne greznoja savu kundzi. Izrotāta dārgakmeņiem, tā nostājās pie spoguļa, kairinoši skaista, mirdzoša kā karaliene.
Tai blakus nostājās Lips Tulians.
Ko jūs vēlaties? — Kate jautāja.
Es gribu vest jūs sev līdzi! — viņš smaidīdams atbildēja.
Labāk nokaujiet mani! — viņa iesaucās.
Nē, jūs esat par daudz augstprātīga un nežēlīga — jūs gaida sods.
Nokaujiet mani — tik nevediet sev līdz mežā! — Kate lūdzās.
Nu, beigšu sodīt, variet palikt mājā.
Viņš pasauca Malvīni un pavēlēja jaunkundzei noņemt dārgumus. Kate stāvēja kā jēriņš, kur citā reizē grieztos dūres.
Tā mācās pazemību, — Lips Tulians smaidīja.
Tad viņš pavēlēja laupītājiem ar maisiem doties projām, gan viņš ar Vitorfu tos panākšot.
Birģermeistars ar sulaiņiem nāves bailēs gaidīja, kas nu būs. Katru mirkli tie gaidīja savu nāvi un klusi skaitīja pēdējo lūgšanu.
152. nodaļa GUSTE UN ČIGĀNS
Guste bija gudra un viltīga kā jau meža bērns.
Hilda bija to vairākas reizes izjautājusi par Lipu Tulianu, par viņa uzturēšanās vietām, bet Guste vienmēr bija atbildējusi, ka viņa nezinot pateikt, jo Lips Tulians ļoti bieži mainot nometnes.
Tā labprāt pieņēma grāfienes ratus un lika sevi aizvest uz Bo- hēmijas robežām. Tur savas mantas tā atstāja pie paziņām un, atvadījusies no Emmas, viena pati iegāja mežā.
Bailes tā nepazina, jo zināja, ka Lipa Tuliana ļaudis to neaiztiks. Robežu tuvumā tā satika kādu spiegu un uzzināja, ka laupītāji aizgājuši uz Heijersburgu. Nu viņa zināja, kur varēs satikt Lipu Tulianu un izmēģināt savas mīlas zāles. Tai katrā ziņā reiz jāiemanto viņa pretmīla. Vēl šovakar tā domāja sasniegt Heijersburgu.
Drēbēs tā bija paslēpusi divas pielādētas pistoles, jo pa mežu klaiņoja ari citi klaidoņi.
Lielu gabalu viņa nogāja, nesatikdama nevienu dzīvu dvēseli.
Pēkšņi tā apstājās. Netālu no taciņas sēdēja kāds vīrietis un taisījās ēst. Pēc drēbēm spriežot, tas bija čigāns.
Viņš pagrieza galvu.
Tas jau ir Kremo, Lipa Tuliana ienaidnieks, — Guste iesaucās un paķēra pistoli.
Kremo uzlēca kā odzes dzelts, viņš bija neapbruņots.
Nelieti, — Guste kliedza, — tu gribēji nogalināt Lipu Tulianu. Tu, — blēdi!
Norībēja šāviens, un Kremo zibensatruma nokrita pie zemes, lode atsitās lielajā eglē.
Tev jāmirst, slepkava! — Guste kliedza un paķēra otru pistoli.
Kremo lūdzās žēlastību, ja viņu nenonāvēšot, tad pateikšot kādu
svarīgu noslēpumu.
Guste nolēma uzklausīt viņa stāstu un pēc tam to nonāvēt.
Nu, stāsti, — Guste pavēlēja.
Vai jūs zināt spoku alu? — čigāns jautāja, nojauzdams Gustes nolūku.
Jā, — Guste atbildēja.
Čigāns saprata, ka tā netaupīs viņu, un gaidīja mirkli, kad varēs izmukt.
Spoku alā ir kāds zārks ar stikla vāku, bet tukšs.
Tu melo, nelieti, — Guste iesaucās.
Jā, jā, patiesi tukšs, skaistā Hedviga atrodas Reizenhaines klosterī.
Guste samulsa. Sinī mirklī čigāns ielēca biezoknī. Guste dzinās paka], bet bija jau par vēlu. Kremo bija izbēdzis.
Guste dusmojās, ka bija ļāvusi sevi piemānīt. Viņa pielādēja izšauto pistoli un saīgusi turpināja ceļu.
Ap saules rietu Guste sasniedza Heijersburgu. Nu viņa bija pie mērķa.
Bet Lipa Tuliana nebija mājā. Laupītāji stāstīja, ka Lips Tulians ar dažiem saviem ļaudīm aizgājuši uz Freibergu.
Vārtos stāvēja garais Zamuels un gaidīja pārnākam Lipu Tulianu. Viņš sirsnīgi apsveica Gusti un pa vecam ieradumam sauca to par Lipa Tuliana līgavu, kas tai ļoti patika.
Te no drupām atskanēja sievietes balss.
Kas tur notiek? — Guste jautāja.
Zamuels izstāstīja, ka kliedzēja esot lepnā grāfiene, pārvaldnieka sieva, kas tagad esot Terēzes kalpone un, būdama nepaklausīga, ik dienas dabūjot ar pātagu. Guste par to neko nezināja un Zamuelam vajadzēja visu sīki izstāstīt.