Zārbergs skatījās viņos ar ļaunu, iešķību skatu.
Skaistus vārdus viņš prot runāt, — nelietis domāja. — Ha, ha, ha — ar saviem glaimiem tas iekaro meitenes uzticību, lai mazā spītniece nepretotos. Bet mēs vēl neesam galā — pagaidiet, es kļūšu bandas vadonis, man piederēs skaistā meitene, vēl tik Lips Tulians ir par šķērsli. Kad viņa vairs nebūs, es sasniegšu kāroto mērķi. Viņam jāmirst, tad es viens pats būšu pavēlnieks. Elle un velns!
8. n o d a ļ a
MEŽA DZIRNAVAS
8. n o d a ļ a
MEŽA DZIRNAVAS
Dziļi egļu mežā, vientuļā ielejā, burbuļojoša kalnu strauta malā atradās kādas vecas dzirnavas.
Dzirnu rats klabēja, ūdens krākdams mutuļoja un izšķīda sīkās lāsītēs, kas mirdzēja un vizuļoja saules staros.
Mežā valdīja klusums. Bet no dzirnavu atvērtajiem logiem skanēja mežonīgas dziesmas un rupji smiekli. Reizēm iešķindējās glāzes un pudeles, jo lielajā istabā žūpoja lielāks skaits dažādi ģērbušos vīru.
Tie nebija iemaldījušies ceļotāji, ko tik viesmīlīgi te uzņēma, tie bija bandīti, kas dzīvoja mežā un pārtika no sveša labuma.
Pie sienām bija pieslietas šautenes; pistoles un tuteņi aizbāzti aiz jostām — tie bija Lipa Tuliana ļaudis, kas te svinēja mežonīgas dzīres.
Dzirnavnieks smīnēdams vēroja dzīrotājus; viņš jau pats arī piederēja pie tiem un tikai maskēdamies piekopa savu godīgo amatu — dažā labā maisā miltu vietā atradās pavisam citas mantas.
Sajās meža dzirnavās bandīti mēdza uzglabāt savu laupījumu, līdz mantas tika pārvērstas spožā zeltā.
Laiku pa laikam vīriešu balsīm pievienojās meitu smiekli. Trīs meičas apkalpoja ieskurbušos žūpotājus — skaistas, bet vieglprātīgas skuķes, kas droši atbildēja uz savu mežonīgo biedru bezkaunībām un jokiem.
Visi laupītāji tomēr nežūpoja.
Pie loga stāvēja divi vīrieši un nopietni sarunājās.
Kādēļ virsnieks tik ilgi nenāk, — ieminējās pirmais, kura milzīgais augums jau bija ieliecies zem gadu nastas. — Ko tu domā, Butler?
Es jau arī sāku bažīties, Zamuel; Lips Tulians būs beigts — es baidos, vai nav kritis ķērājiem nagos.
Dzīvs gan ne, — garais Zamuels sirdīgi iesmējās. — Es pazīstu virsnieku: tas drīzāk sev lodi ielaidīs pierē, nekā padosies ķērājiem!
Tiešām, tāds viņš ir gan, — Butlers domīgi atteica. — Ir gan, Zamuel, es allažiņ domāju, ka mūsu virsnieks būs cēlies no labākas, izglītotas ģimenes. Viņam tādas savādas manieres, kā kaut kas nepieejams.
Var jau būt, — milzis piekrita. — Tas ne pašam velnam nav jāzina, Lips Tulians ir mūsu virsnieks, un tāds, ka viņa dēļ es iešu vai ellē!
Es ne mazak, — Butlers atbildēja. — Par virsnieku atdodu beidzamo asins pilīti. Bet visi no mūsu ļaudīm tā vis nedomā.
Kad Zārbergs tiem sagroza galvas, — Zamuels teica. — Tas ir tāds līdējs, tik iedomīgs; domā, ka bez viņa nevar iztikt. Pats tīko pēc virsnieka goda.
Tāds gļēvulis!
Nu, nu, Zārbergs vis nav ar kailu roku ņemams, un Liļ)s Tulians necieš, ka mēs pavedam jaunas meitas.
Jā, tā jau ir. Virsnieks tādas nekrietnības necieš. Un viņam ir taisnība, jo mums uzreiz iznāktu saķeršanās ar zemniekiem, līdzko mēs aizvestu viņu meitas.
Tiešām — mēs abi gan tā domājam, bet citi vis ne, un Zārbergs nelaiž garām nevienu izdevību paplātīties, cik viņa vadībā ietu zaļi.
Butlers gribēja vēl turpināt, bet tajā brīdī viņiem tuvojās kāda meitene.
Vai par virsnieku vēl nekas nav dzirdams? — tā jautāja, savas krāšņās matupīnes kārtodama.
Nē, Gustiņ, — garais Zamuels atbildēja. — Mūsu izlūki vēl nav atgriezušies.
Daiļā meiča piegāja pie loga un dedzīgām acīm lūkojās ārā uz lielo mežu, nevērodama dzīrotāju saukšanu.
Tu laikam vēl arvien domā, ka virsnieks tevi ņems? — Zamuels jautāja.
Skuķe uzmeta daiļo deguntiņu.
Jums jau nu padoma neprasīšu, — viņa naivi atteica. — Uh, jautra gan esmu, bet kurš no šiem ļaudīm var lielīties, ka es būtu viņa mīļākā? Ha, to es gribētu redzēt!
Nu, nu, — Butlers smiedamies teica.
Skuķe ņerkšķēdama aizdrāzās atpakaļ pie galda.
Tas ir lielīgs meitēns, — Butlers teica. — Traki uzpūtīgs, vienmēr cer iekarot virsnieka sirdi.
Lai domā, — Zamuels atbildēja. — Es labāk pazīstu virsnieku, man šķiet, tas nevienas meitas vairs negrib, diezin, kā viņam ir gājis, varbūt, ka mīļākā viņu pievīlusi.
Var jau būt, bet Lips Tulians jau vienā otrā ziņā tāds savāds; tu zini — kad mēs peldējāmies, viņš aizgāja pavisam atsevišķi, un, kad es tuvojos, viņš saskaitās un tūliņ apņēma mēteli ap pleciem, it kā viņam pie savas miesas kas jāslēpj. Kā to lai saprot?
Nu, kropls viņš nav, bet stiprs kā milzis; to jau dažs labs ir dabūjis just. Bet skatieties, biedri, kas tur nāk — elle un velns, tie jau ir viņi!
Virsnieks! — Butlers priecīgi izsaucās. — Virsnieks!
Acumirklī apklusa mežonīgie smiekli un balsis, skuķes pazuda blakus istabās, laupītāji saskrēja pie loga, tik Guste palika stāvot.
Butleram līdzās stāvēdama, viņa uzmanīgi vēroja, kas tur nāk.
Ta velns, kāds sievišķis arī — iet virsniekam blakus, — garais Zamuels, ārkārtīgi pārsteigts, iesaucās.
Oho, virsnieks ved sev mīļāko līdzi, nu tik ies zaļi! — daži bandīti sauca. — Ehe, nav slikti! Tad jau mēs arī varēsim atvest pāris glītas skuķes.
Gustes acis sāka zibsnīt.
Zemnieku skuķe, — viņa dvesa kā bez jēgas. — Zemnieku meita viņam blakus . . . viņam . . . kuru es . ..
Sašutums un greizsirdība apslāpēja viņas balsi.