Sāpju kliedzienu bija sagādājusi Guste; tā bija lielāku skaitu vēžu ielaidusi dīķī, kuri saķērās Terēzei ap kājām. Terēze kliedza no sāpēm un izbailēm. Dzirdot smieklus, tā saprata, ka Guste to piemuļķojusi.
— Pagaidi, viltīgā čūska, — Terēze, dusmu pārņemta, čukstēja, — šodien tu ņirgājies — bet pēc dažām dienām tu vairs nesmiesi, tad būs pienākusi mana reize. Un kas pēdējais smej — tas gardāki smej.
155. nodaļa LIPA TULIANA IENAIDNIEKS
Kenigsteinas mazajā pilsētiņā augsto klinšu pakājē bija aprimušas bailes. Zviedri bija atstājuši Saksiju, kad tiem bija izdots nelaimīgais Patkuls. Pilsoņi uzelpoja vieglāk, jo ausīs vairs nedār- dēja lielgabalu šāvieni.
Tādēļ neviens nebrīnījās, ja daži svešinieki un ceļotāji ieradās pilsētiņas labākajā viesnīcā. Ne vien pilsoņi, bet arī cietokšņa virsnieki sanāca iebaudīt labo vīnu.
Arī šovakar bija daudz viesu, lielāks skaits virsnieku un daži svešinieki.
Kāds stalta auguma svešinieks, viltīgu sejas izteiksmi, grieza visu klātesošo vērību uz sevi. Svešinieks nebija viens. Tam bija divi ceļabiedri — Prāgas tirgotāji, pieklājīgi ģērbušies. Virsnieki labprāt ielaidās valodās.
Nevienam nenāca prātā, ka zem tirgotāja maskas slēpjas briesmīgs laupītājs.
Svešinieks nebija neviens cits kā laupītājs Zārbergs, kas bija apņēmies uzsākt cīņu pret Lipu Tulianu. Nākdams uz Kenigsteinu, tas bija paņēmis līdz divus drošākos biedrus. Naudīgs būdams, viņš pasūtīja dārgāko vīnu un pacienāja virsniekus. Zārbergs prata ievirzīt valodu par Kenigsteinas cietumniekiem. Pārrunāja par dažām ievērojamākām personām: par zelta taisītāju Betgeru, par izbēgušo zviedru virsnieku un par svešinieku, kas laikam bijis no Lipa Tuliana bandas.
Beidzot sāka spriest par Lipu Tulianu, kas laikam atsvabinājis cietumniekus, jo Lips Tulians nekad neatstājot savus ļaudis nelaimē. Viņš esot sabiedrojies ar velnu un tādēļ izdarot neticamas lietas. Daži virsnieki gan negribēja ticēt Zārberga vārdiem un ierādīt, ka no kāda pretinieka tiem būtu bail.
Bet Zārbergs prata Lipu Tulianu iztēlot par ļoti bīstamu ienaidnieku, pret kuru jāgatavojas ar vislielāko uzmanību.
Virsnieki kļuva domīgi un apņēmās spert enerģiskus soļus pret tik bīstamu cilvēku.
Virsnieki steidzīgi devās uz cietoksni paziņot šo vēsti ģenerālim un sagatavoties uz laupītāju gūstīšanu.
Pilsoņi aizsteidzās katrs uz savu māju, lai pēc iespējas vairāk nodrošinātos pret uzbrucējiem.
Arī Zārbergs kļuva nemierīgs, viņš baidījās krist Lipa Tuliana nagos. Viņš tomēr priecājās, ka bija izdevies sakūdīt virsniekus, tie nu bez šaubām sagūstīs Lipu Tulianu un tam būs jabeidzas zem bendes cirvja. Un tad Zārbergs būs laupītāju virsnieks.
Zārbergs noteikti apgalvoja, ka Lips Tulians nāks uz cietoksni atsvabināt nezināmo meiteni, kura bez šaubām esot no viņa bandas.
Virsnieki lielījās, ka ne Lips Tulians, ne pats velns nevarot neviena atbrīvot.
Pēkšņi viesnīcā iesteidzās pilsētiņas birģermeistars un uztraukts paziņoja, ka pilsētiņā vairākās vietās esot uzspiesta melna roka. Tas nozīmējot, ka melnā gvarde — Lipa Tuliana banda — esot pilsētā.
156. nodaļa SAVĀDA ZIŅA
Geijersburgā viss bija sagatavots gājienam. Ļaudis sapulcējušies gaidīja, ko ziņos izlūki. Guste ar Terēzi bija ģērbušās vīriešu drēbēs. Viņas naidīgi saskatījās.
Guste gan nevienam nebija stāstījusi, ka tā nāru dīķī salaidusi vēžus, bet kāds laupītājs bija novērojis Gustes rīcību un to pateicis Terēzei. Terēze zvērēja mūžīgu atriebību.
Atkal bija pienācis vakars. Laupītāji, ap ugunskuru sēdēdami, jautri pļāpāja un iedzēra vienu otru glāzīti. Šādā brīdī arī paspruka dažs joks.
Ei, Sikler, — kāds smiedamies to uzrunāja, — tev šodien tik sapņainas acis. Vai atkal esi iemīlējies — ko? Guste ir diezgan patīkams skuķis — varbūt atkal tev sagrozījusi galvu?
Liecies mierā, — Siklers ņurdēja, — es domāju par kaut ko citu — par kādu neizskaidrojamu brīnumu.
Nu tad stāsti taču reiz, — biedrs iesaucās, — tu varbūt domāji par spoku alu, kur vecā zāļu sieva tevi ārstēja.
Saprotams, ka par to domāju. Un es tev saku, ka šī lieta man vēl šodien stāv prātā. Un es apgalvoju, ka virsnieka līgava pacēlās zārkā sēdus.
Muļķības, toreiz tevi mocīja drudzis.
Nē, nē, es biju skaidrā prātā.
Sikler, tu nekad neatradīsi neviena cilvēka, kas tev ticētu!
Lips Tulians bija dzirdējis šo sarunu un ieaicināja Sikleru savā
istabā.
Tur Siklers visu izstāstīja, ko bija pārdzīvojis spoku ala.
Lips Tulians atbildēja, ka iešot pārliecināties, un pieteica Sikle- ram, lai tas nevienam nekā nesaka.
Virsnieks izgāja uz torņa terases, no kurienes varēja pārredzēt plašo apkārtni.
Drīz pie viņa pienāca Guste apjautāties, vai virsnieks atļauj ļaudīm ņemt no pagraba otru vīna mucu.
Virsnieks atļāva un lūdza Gusti, lai tā atnes arī viņam vienu biķeri vīna.
Guste trīcēja aiz prieka, jo nu beidzot bija pienākusi izdevība pieliet vīnam mīlas zāles.
Paziņojusi ļaudīm, ka virsnieks atļāvis ņemt vīna mucu, Guste iesteidzās pagrabā, sagatavoja liktenīgo dziru un pasniedza virsniekam.
Virsniek, — viņa uzrunāja Lipu Tulianu, — še ir jūsu vīns — pirmais biķeris no mucas, īsts malvazietis.
Virsnieks, neko nedomādams, izdzēra biķeri - līdz pēdējam pilienam.
Gusti pārņēma nevaldāms prieks, jo tā bija pārliecināta, ka šoreiz viņas ilgas piepildīsies.
Paldies, Gustiņ, — virsnieks laipni atbildēja, — šis tiešām bija labs vīns.
Tad viņš aizsūtīja Gusti gulēt.